| |
[Oct. 9th, 2026|08:55 pm] |
Biju palaidis šo garām no Disfigurator obituārija.
Sāku studēt par juristu. Ne jau savas vaļas, bet radinieku spiediena rezultātā drīzāk.
Spiediens + nodarbinātības problēmas savā dzimtajā mazajā pilsētā. Nākotnes izredzes spiež iet uz Rīgu, bet Rīga suka smird!
Studijas nepabeidzu, ielaidu pāris robus maksājumos, eksmatrikulēts depresso rezultātā nenotiekošā apmeklējuma dēļ, tiesa par parāda piedziņu. Maksāju šobaltdien - savus 20 gadus vēlāk. Aust saule - palicis maz no tā visa, drīz debesis būs zilākas, bet zāle - ui, ku zaļāka!
Pārsteidzoši analogi man, ar atšķirībām niansēs. Biju Rīdzinieks un maksāt nolēmu tagad nesen caur bankrota tiesībām. Bet jā, bija totāls depris tajā laikā un būtībā tiku eksmatrikulēts jo prosta negāju un viss. Jutu, ka šī izglītības iestāde ir magnēts man pilnīgi svešām reptiloīdām būtnēm, kas aptver kā pedagogus tā studentus. Paši reptīliskākie tur iet tālāk, bet cilvēki ar sirdi un dvēseli atsijājas. Un tas bija ap 2003, kad lietas vēl nebija tik trakas, gāju kādā 3-4tajā kursā (tad bija 5 gadu prof-izglītība, nevis bakalaurs). Pat nesaprotu kā tik ilgi uz tiem truļiem turējos, bet ap to laiku jau jutos kā zombijs, kas iet ēst pats savas smadzenes uz alma-mater-katakombu.
Mans dzīves sliktākais "lēmums", jo tik tiešām, lēmumu man īsti nedeva. Liku iestājekšus paralēli arī fil-vēst faķī un mākslas akadēmijā, jo biju tipa māgsleņieciski noskaņotais hipsterintelektuālis savos 17. Noteikums bija, kā ka izvēlas prioritātes, 1,2,3. Ja noliec visos, tad bez izvēles jāiet pirmajā. Noliku visos. Mani mīļie radiņi, kā jau tā laika post-sovoka būmeri, domāja vienkāršās kategorijās "vai nu jurists vai ekonomists", diez vai paši saprotot ko tas viss nozīmē. Bija saskatījušies daudz televizora par to kā jāpelna nauda kapitaļizmā. "Kam tev tas bezjēdzīgais papīrītis, ko tu ar to darīsi?" man teica. Bet lūk, tev taču ir gaiša galva, būsi liels advokāts lol.
Gaiša ta gaiša, bet kas labs juristam, tas nāve cilvēkam. Tagad esmu laimīgs galdnieks. :)
Būtu man 17os smadzenes un iniciatīva, uzmeklēt labu meistaru, da jebkāda amata, un pieteikties par palīgu-mācekli. Droši vien būtu turīgs cilvēks tagad ar 20+ gadu pieredzi, kurš jau varētu pat uzsākt kādu savu projektu. A tā bumbulējos līdz tricatņikam pa limbo, cīnoties ar mazvērtības kompleksiem un depri, jo redz, radinieki tā vietā lai sūtītu pie ōpja mācīties, izlēma, kas viss jāatstāj valsts, banku un mediju varā, bet pašiem par manu super mega iglītību maksāt negirbējās, tāpēc ieteica ņemt žīdkredītu. Būmers gonna būmer, whenever they are. Protams, gala lēmums un atbildība, tā pat manējā, kaut bēbja prātā.
tl;dr: jaunieši, neejiet augstākajā izglītībā, ja 100% nezinat ko gribat (saprotu, ka cibā nav jauniešu, bet tad pastāstiet saviem jauniešiem)/100% labāk atrast kaut vai prastu nodarbi, kas šķiet patīkama un attīstīt sevi tajā, pieteikties attiecīgā entry level darbā hoķ bez kādas pieredzes, kur tas noder - būs strauja attīstība un daudz lielāka iespēja labi pelnīt, varbūt pat sazaroties un attīstīt citas spējas, nekā marinējoties ar savu AI papīrīti pa darba meklētāju aizgaldiem un cerot, ka kādam patiks tavs CV. |
|
|