| es |
[Dec. 21st, 2025|05:21 am] |
| [ | music |
| | bjork - all neon like | ] |
Es nezinu kā jums, biedri mirstīgie un bezgalīgie, bet man šī ir pēdējā reize. Čista. čista. Nē, bez varikiem. Nav variku. Variku nav. Visas tās mācības, kuras man jāapgūst – visas apgūšu šajā dzīvē. Es jūtu, ka nav palicis tik daudz. Tas būtu kā dabūt apmākušos dienu tikai tāpēc, ka atstāji uz šķīvja kartupeli un dažus krējumainus salātus, jo vairs nelīda iekšā. Nē, nepārprotiet, es neatbalstu visas porcijas izēšanu pārvarot sāpes. Tas ir necilvēcīgi. Pretīgi. Padarīt dzīvības augļus par kaut ko tādu, kas izraisa vemšanu. Es izmantoju šo analoģiju tikai tāpēc, ka tā ir vienkārša un gana atbilstoša. Bet dabūt šito visu pārdzīvot no jauna dievszin kādās kondīcijās tikai tāpēc, ka atstāji pāris mācībiņas, tikai tāpēc, ka noslinkoji, atslābi, atslēdzies…nuja, tas nav gluži tas pats, kas neizēst bļodiņu. Jo saule lec, kad viņai sagribās. Reizēm arī tad, kad neesi izēdis bļodiņu. Es to zinu, jo es sekoju līdzi notiekošajam. Tev arī vajadzētu pamēģināt.
Nu vo. Gribēju labot uz “nu tātad”, bet tie būtu meli, un nav briesmīgāku un bezjēdzīgāku melu par tiem, ko melo par sevi. Lūk. Ko es gribēju sacīt? Es neplānoju šo atkārtot. Nesen par šo stāstīju savai draudzenei, viņa arī lielākoties eksistē ārpus hologrammām. Mīkstā tukšuma telpa. Iztēlojos zemeslodi, kura patiesībā ir nevis apaļa, bet iespiesta, kā ball chair. Ar samta apdari, protams. Kā vakara sarunu šovos, krēslā atslīgst kūstošā dzīvsudrabā tērpta sieviete uz kuru nevar paskatīties, jo acis apžilbst aklas, kā lūkojoties tieši iekšā iedegtā spuldzītē, turot to sev pie deguna. Kad tā padomā, tādu es varētu iztēloties sauli un mēnesi. Daudzi cilvēki runā par sauli un mēnesi no ārkārtīgi garlaicīgām un klišejiskām pozīcijām, dēvē šos debess ķermeņus par mīlniekiem, piedēvē tiem dzimumus un īpašības. Manuprāt, tie ir nieki. Bet es fanoju par niekiem. Bet tomēr tās ir pasakas.
Saules un mēness attiecību institucionalizēšana padarot tos par vīru un sievu ir tik naivi cilvēcīga un aprobežota. Kā ar ūdeņradi un skābekli? Molekulām ir miljoniem dažādu veidu savstarpējās attiecības. Molekulas dejo tuvāk, dejo tālāk, visi maziņie elementi viens no otra atšujas un pievelkas, sakārtojas ķēdītēs un citās figūrās, [..], [...] notiek vēl visādas lietas [..] un mēs esam šeit. Jo visas mazās daļiņas ļaujas kosmiskām kustībām. Neviens atoms nedomā par to, vai tas tiešām uzvedas kā atoms. Kā ābele var nebūt ābele? Kā cilvēks var nebūt cilvēks? Visi cilvēki ir cilvēki. Neviens negrib tā domāt, jo, ja pilnīgi visi cilvēki ir cilvēki, tad starp tevi un viņiem patiesībā nav īstas atšķirības.
Man šķiet, ka tāpēc visi ir tik apsēsti ar sērijveida slepkavām un maniakiem, viņi grib atrast problēmu smadzenēs, ģimenē, DNS, kaut kādu mutāciju, kaut kādu secību, skaidru secību, taciņu, pa kuru var aiziet un nokļūt, tad to iekartēt, lai neviens nekad pa to taciņu neaizietu. Bet problēma nav taciņa. Būt mežonīgam – arī tas ir cilvēka dabā. Cilvēki ir dzīvnieki. Cilvēki ir dzīvnieki ar ļoti ļoti attīstītām smadzenēm, saprātu. Bet cilvēki nav marsieši. Cilvēki ir pakļāvuši cits cita prātus simtiem, tūkstošiem gadu, un tāpēc šķiet, ka izrāvušies no dzīvnieciskā; ka aizgājuši gana tālu.
Nekur tālu nevar aiziet, ja vienmēr paliec tur pat. Mēs esam tepat. Daļa no mums aizvien dzīvo tuvu tiem mežiem, uz kuriem atnāca viņu priekšteči tūkstoš, divtūkstoš gadus atpakaļ. Zeme ir miesas sākums un gals. Zeme rada miesu, miesa baro zemi. Cilvēks, kas dzīvo betona mūros un ar basu kāju nav pieskāries sūnām ir tā pati nebrīvos apstākļos dzimusī Lauva, kas dzīvo Zoodārzā. Nežēlo ledus lāci un tīģeri, cilvēk, ja viņi redzētu, kāda ir tava dzīve, tad mestos tevi saplosīt, jo tev vēl ir sava brīvība, tu vēl neesi aiz restēm, staigājošs piemineklis savas dzimtas kokam.
Pēdējā laikā nenormāli bieži redzu dejavu. Man ir grūti par kaut ko padomāt, es jau redzu, kas notiek. Es nezinu, kas ir šī ticība manī, kas notur kā boja, bet tā ir spēcīga ticība. Es pat negribētu to saukt par ticību, man liekas, ka tā vienkārši ir apziņa. Dzīvība. Es nezinu, kas tieši ir dzīvība, bet tā ir īsta un viss pārējais ir māņi.
Es sapņoju par kādu vietu, es vienmēr esmu ilgojusies tur atgriezties. Man liekas, ka tā ir paradīze, īstā paradīze. Varbūt tāpēc šī ticība. Es zinu, ka ir paradīze, es to jūtu sev blakus, es esmu tur bijusi. Tur nevar nokļūt veicot kaut kādas secīgas darbības, ja kāds saka, ka var, tad viņš ir maldināts un apmaldījies. Nav pareizās darbības, nav nepareizās. Visādi mazi knibucīši dejo viens ap otru, saules apspīdēti putekļi istabā, ādas, matu, ēdiena gabaliņi, gabaliņi no manis.
Nepieķeries pasaulei, pasaule ir tikai putekļi. Pasaule nekur nepazūd, tā neizdzēšas, pagātne nav melna aka. Pasaule ir tepat, jo viss ir tepat.
Man patīk tas, ko stāsta Dons Huans, viņš arī to saprot. Viņš saka – patiesībā nav nekādas nozīmes, smieties vai raudāt, bet viņš smejas, jo tas ir patīkamāk. |
|
|
