par Deju svētkiem, maziem puikām un to, ko es tagad nezinu vairs kā noformulēt :)
Day 1.
*Maziem puikām trakoti patīk tautu meitas. Pats tērps nav obligāti nepieciešams, jo Tu tik un tā viņiem patiksi.
(Sākumā viņi tevi sveicās ar "čau, meitene! ^.^", tad tiks pievienots "smukā", un visbeidzot tautu meita taps saukta par Bārbiju. Vai nav feini?  Kur ej, tur puikas tevi sveicina un aicina...kaut kur. :D Un īpaši ļaunais skatiens daudz ko nedod, ja nu vienīgi pats sajutīsies nedaudz labāk. Kad nodomāju - šodienai taču varbūt pietiks to puikiņu, tad akurāt ejam garām mazu puišeļu bariņam ar skeitbordu pie sāniem (21.gs.. Samakati un ūdenspistoles vairs nav stilīgi, vajag ko reālāku, kādu traumu, ko varētu parādīt kaimiņu Rafaēlam un viņa mazajai māsiņai Džesikai Amandai (ak, šie latviešu vārdi! Traku mani padara! ^__^), un  visbeidzot būt īsts "vīrietis". Nu ja. Tu iesi garām puikām un viņi tev piedāvās iepazīties... )
*Gājiens. Muy Grande. Sākšu ar to, ka stāvot pieturā, garām braucošās mašīnas signalizē ar skaņu taurēm. O, jā, arī daži vilcieni tā dara. Pie Zemitānu stacijas kādam nelaimīgajam nodega motorollers.
Kopā es pa to bruģi tur novārtījos kādas nepilnas četras stundas. Sākumā puķes tika atbrīvotas no lapām, tad arī daži ziedi no ziedlapām. Kādēļ? Garlaicīgi. Gan rokām, gan prātam. Es, personīgi, apsēdos turpat ielas vidū, paņēmu akmentiņu un švīkāju bruģakmeni - savu lietotājvārdu, tad kustības kļuva jau automātiskas un vienkārši īsināju sev jebkādi laiku. Tas nebija organizēts gājiens, na-ā. ;D Vismaz pavicināju Zagleram ar saviem lakstiem un viņš mums ar vītušām rudzupuķēm un sāļo smaidu. (Tas ir sarkastiskais "vismaz", ja kas. ;D)
*Uz ielas pavisam nejauši satikta seja. Forši. Un es jau sūdzējos, ka es laikam vienīgā nesatieku pazīstamos. Braucu uz Mežaparku ar domu, ka iešu uz koncertu, jo tieku par brīvu ar savu bezgala kruto ID karti. (es domāju, ar to, uz kuras ir mana zombijiskā bilde stūrītī :D. Jā, jā, to pašu.) Bet plāni mainās un koncerts tiek daļēji dzirdēts tikai.
*Braucu atpakaļ uz savām pagaidu mājām, kuras, guess what, bija ciet. Briesmīgi. Pirmajā dienā jau netikt iekšā ir laba sajūta. Labā tante tomēr mani ielaida un es aši nozudu no viņas acīm līdz pašam rītam.

Day 2.
* Mums, kā izrādās, ir arī sponsori. I' nemaz nezināju. Tādēļ man tagad ir vīriešu S izmēra balts krekls ar kaut kādas krāsu firmas logo.
*Pirmā kopmēģinājumu diena. Traki. Sakiet ko gribiet, bet es palieku pie sava, ka dziedāt ir vieglāk. Dejotāji skraida no viena laukuma gala uz otru. Un  ļaudis tik un tā vienmēr saīsinot saka tikai "Dziesmu svētki". Nedaudz tas nepatīk. Pusotra stunda niknākajā svelmē un pie vēl niknākā vadītāja (m)Ērgļa, un ir pirmie cilvēki uz nestuvēm. (Ambulancei ir forši baloni ar gandrīz Šveices karogu. ^^)

Ah, es neatceros šodienu smalkāk. Man ir sajukušas dienas un pulksteņu laiki. Ja man prasītu, tad es aizvien teiktu, ka ir otrdiena un pulkstens ir nedaudz pāri pieciem.
Vakar vakarā (kad biju tikusi finally iekšā) sāku rakstīt. Uz papīra un tāpat vienu. Nu, labi. Mānos. Man pietrūka grāmata, ko atstāju mājās. Bet man vismaz bija pleijeris un rakstāmais. Negribējās gulēt un tur neko nevar padarīt. Sen atpakaļ algebras stundās tā mēdzu izklaidēties, rakstot šo un to,  kad apnika logoritmi. Sāku rakstīt ko muļķīgu, bet tad aizrakstījos līdz smukām lietām, ka pašai prieks.  Tur arī nebija sega, un joprojām nav nakstlampiņa.


Rīt atkal prom.
Un man patīk šī dziesma. Baigi foršā. Visas 7:58 minūtes.