7/12/08 11:05 pm - par svētkiemTurpinot iesākto, jo iesāktais ir jāpabeidz. Lai gan man ir baigākais slinkums ko tagad klabināt.Day 3. *Mēģinājumi turpinās, protams, neraugoties pat uz lietu. Nodejo A grupa, tad B, un kad jāsāk dejot C grupai, tad sāk līt lietus un es dodos uz laukumu. Ir jau tie izdalītie lietusmētelīši, kuros, starpcitu, var satilpt pat trīs cilvēki. Tika pārbaudīts. :D Kamēr sēdi tribīnē un gaidi, kad tev liks dejot, vēl ir labi. Bet kad piecelies, tad viss ūdens notek no lietusmēteļa uz kājām. Bet... nu. No tiem mēteļiem ir maza jēga vēljovairāk tad, ja tiek izdomāts, ka varētu palaisīties ar ūdeni. Ar lietu taču nepietiek! Rezultāts - slapjš līdz vīlēm, klaboši zobi un atmiņas par bezmaksas ūdeni. *Sabiedriskajā transportā joprojām tantes prasa, kā tad mums sokoties, no kurienes esam un kad tad būšot koncerts kāds. Onkuļi, savukārt, paliek bezgala izpalīdzīgi un runātīgi. Bet tas laikam jau tādēļ, ka pārvietojāmies mēģinājumu tērpos, kas ir gaiši krekli un samērā īsi, melni svārciņi. :D *Ak, jā. Gandrīz jau aizmirsu. Tiek svinēta Gitas dzimšansdiena un mēs - tie foršākie :D (nu nē, patiesībā, aicināti tika visi) - dodamies pie lielās Daces uz viņas vienistabas dzīvokli. Pirmāk meklējām dāvanu. Man patika. Nezinu kā pašai gaviļniecei, bet gan jau. Sapirkām visādas mantas, kurām bija sava nozīme. Man tika uzticēts sadomāt un sarakstīt šīm lietām virsū feinus uzrakstus ar ko arī veiksmīgi tiku galā. Tā piemēram, dzelteni gumijas cimdi, kuriem jau kopš dzimšanas bija rakstīts virsū "Makes you smile" vai arī mušu pletne, kurai pievienoju repliku, ka "tas neizskatās tā, kā tas izskatās." Nu ja. Gulēt kur nebija, jo bija pārāk daudz cilvēku vienistabas dzīvoklim. Labprātīgi izvēlējos palikt uz grīdas, kāds cits - uz balkona. Viņam gan no rīta bija bloody auksti. Day 4. *Tā kā mēs bijām ļoti gudri un iepriekšējo nakti negulējām zinādami to, ka šī diena mums paredzēta ar visvairāk mēģinājumiem, bija... interesanta, teiksim tā. Ja godīgi, tad šo dienu es neatceros. Nopietni. Zinu tikai to, ka man ļoti, ļoti nāca miegs. *Mazais puika mēdījās uz mazajām meitenēm. Viņi mētāja kaut kādu suņubumbu un nedeva meitenēm, jo viņas tač' ir stulbas un vārgas, un neko neprot, un ta vēlaizvien. Es gribēju aiziet atņemt viņam bumbu, pamest tad šim un pateikt - skat, skat, tu nenoķēri! ^___^ Un tajā mirklī man atkal teica, ka "lūk, šis ir īstais ļaunums". :D Bet ko? Tas puisītis bija dumjš un pats uzprasās. Un nē, es to neizdarīju. Viņš vienkārši falsetā sāktu ķērkt kā kaķis, kam uzmīts uz astes, un pasūdzētos audzinātājai. *Vakarā bija pirmais koncerts, kurā nobeigums izgāzās vairāk vai mazāk. Bet puišu lāpu zīmējumi bija tiiik forši. Es gan to redzēju ļoti maz, jo neesmu es Kārlis, kura augums ir bez dažiem centimetriem divi metri (viņš nudien ir tik garš. Ja tu pazūdi, tad viņš ir pirmais, ko var meklēt, lai atkal atrastu savējos) un turklāt kurš mani laidīs ložās. *Ēdiens normāls. Sanitārā inspekcija bija, viņiem nepatika vistas, kuras mums deva ēst. *Vakarā (jeb precīzāk jau ap diviem no rīta) biju tik sagurusi, ka iemigu tā arī nesagaidījusi atbildes sms. To izlasīju ap septiņiem. Day 5. *Brīvā diena ar koncertu tikai vakarā. Katrs dara ko grib, katrs savās darīšanās. Man bija jauka diena, kurā pārtiku no ūdens un gaisa. :) *Šoreiz mazie bērni spļaudījās un skatoties man acīs kvākšķēja. Jā, kvākšķēja. Tiem bērniem ir problēmas. Un vēl mani sauca par lielo meiteni. Toties man bija jautri. :D *Koncerta programma pamazām tiek iegaumēta, arīdzan dziesmu vārdi un melodijas. Bēt man galvā skan Pienvedēja Piedzīvojumi, kurā dzied "Tu jocīgais, nā nā nananā nā nā nananā" un es to dziedu skaļi, apsegusies ar savu svārku malu un atbalstījusi galvu pret danču biedra plecu, kurš, varu derēt, to nemaz nemanīja. Day 6/7 *No rīta tiek darīts tas pats nekas, tikai samaisīts. Tur nav iespējams pagulēt, jo saule spīd tieši logā un pārāk spēcīgi silda. Gultas - sākumā mums nebija pat segas, tad tās izkarojām no tās dežūrtantes - čīkst un krakšķ. Bet to var pieciest. *Cik sen es nebiju bijusi uz Zoodārzu, ja jūs zinātu! Par pēdējo apmeklējumu man ir tikai stāstīts. Man varēja būt ap kādiem četriem pieciem gadiņiem. Visi radi sakāpa tikko nopirktajā viegli dzeltemīgi baltajā Ladā un braucām pie lāčiem, roņiem un vilkiem. (Tie ir vienīgie lopiņi, ko no brauciena atceros. Un vēl tramvaja sliedes un kūpošu automašīnas priekšējo pārsega daļu.) Nu ja, un zviedru tūristi fotografēja kā mēs - kādi astoņi vai nezinu-cik-tur-mēš-bijām kāpj ārā no tās mazās mašīnītes. Bet šoreiz tur es redzēju savas pamatskolas matemātikas skolotājas pakausi, kura mani mēdza saukt par Malvīni. Izstaigājām visu, bet man likās, ka tas dārzs ir plašāks. *Pēdējais koncerts ar tiešraidi. Mūs redzēja! Vismaz divi tuvplāni esot bijuši. :D Nu ja, dejojām laukumā 31A, un tur bija pat divas kameras. xD Nu labi, tas nav svarīgi. Bija nedaudz skumji, jo biju gatava vēl padejot kādu nedēļu. *Tad ap vieniem (am) bija balle, kurā galvenie bija Labvēlīgais tips. Beidzās piecos. Gājām atpakaļ uz kopmītnēm, kur pa ceļam kāds neliels puišu bariņš prasa - Jūs no Ādažiem? - Nē, neesam gan. - Sasodīts! Nebija jēga vairs iet gulēt. Bet tad es atspiedos pret savu mugursomu un aizmigu uz kādām minūtēm. Latgaliešu puisis no Rēzeknes rajona uzaicina mani dejot. Runā kaut ko. Šausmīgi kautrīgs, bet pastaigāties aicina tik un tā. :D Es saku, ka labāk pasēdēšu šepat pie savējiem, atpūtīšos. Normālais dzeramais bija jau beidzies, tādēļ, lai remdētu slāpes, nācās dzert kaut kādu alkoholisko suslu. Pārtika bija laba. Nesūdzos. Bezmaksas ūdens ar kuru laistīties un arī padzerties, kad gribās. :D Tā bezgala krutā ID karte ir tik lieliska, ka sabiedriskais transports ir bezmaksas. Tas dod tāāādu brīvību. Tu jebkurā laikā (nu, gandrīz jebkurā) un vietā vari izdomāt aizbraukt uz sazinviņkurieni. Tā, svētki garām. Gaidīju vienpadsmit gadus, bet mans mazais sapnis ir piepildīts. :) Esmu ieguvusi atmiņas un sajūtas, un prieku. Apmierināta. Bet tagad man gribās marshmallow'us, jo ananāsu sulu būšu jau izdzērusi. |
riffly
jāņtārpiņš, bite un ābols
7/7/08 08:50 pm - par Deju svētkiem, maziem puikām un to, ko es tagad nezinu vairs kā noformulēt :)Day 1.*Maziem puikām trakoti patīk tautu meitas. Pats tērps nav obligāti nepieciešams, jo Tu tik un tā viņiem patiksi. (Sākumā viņi tevi sveicās ar "čau, meitene! ^.^", tad tiks pievienots "smukā", un visbeidzot tautu meita taps saukta par Bārbiju. Vai nav feini? Kur ej, tur puikas tevi sveicina un aicina...kaut kur. :D Un īpaši ļaunais skatiens daudz ko nedod, ja nu vienīgi pats sajutīsies nedaudz labāk. Kad nodomāju - šodienai taču varbūt pietiks to puikiņu, tad akurāt ejam garām mazu puišeļu bariņam ar skeitbordu pie sāniem (21.gs.. Samakati un ūdenspistoles vairs nav stilīgi, vajag ko reālāku, kādu traumu, ko varētu parādīt kaimiņu Rafaēlam un viņa mazajai māsiņai Džesikai Amandai (ak, šie latviešu vārdi! Traku mani padara! ^__^), un visbeidzot būt īsts "vīrietis". Nu ja. Tu iesi garām puikām un viņi tev piedāvās iepazīties... ) *Gājiens. Muy Grande. Sākšu ar to, ka stāvot pieturā, garām braucošās mašīnas signalizē ar skaņu taurēm. O, jā, arī daži vilcieni tā dara. Pie Zemitānu stacijas kādam nelaimīgajam nodega motorollers. Kopā es pa to bruģi tur novārtījos kādas nepilnas četras stundas. Sākumā puķes tika atbrīvotas no lapām, tad arī daži ziedi no ziedlapām. Kādēļ? Garlaicīgi. Gan rokām, gan prātam. Es, personīgi, apsēdos turpat ielas vidū, paņēmu akmentiņu un švīkāju bruģakmeni - savu lietotājvārdu, tad kustības kļuva jau automātiskas un vienkārši īsināju sev jebkādi laiku. Tas nebija organizēts gājiens, na-ā. ;D Vismaz pavicināju Zagleram ar saviem lakstiem un viņš mums ar vītušām rudzupuķēm un sāļo smaidu. (Tas ir sarkastiskais "vismaz", ja kas. ;D) *Uz ielas pavisam nejauši satikta seja. Forši. Un es jau sūdzējos, ka es laikam vienīgā nesatieku pazīstamos. Braucu uz Mežaparku ar domu, ka iešu uz koncertu, jo tieku par brīvu ar savu bezgala kruto ID karti. (es domāju, ar to, uz kuras ir mana zombijiskā bilde stūrītī :D. Jā, jā, to pašu.) Bet plāni mainās un koncerts tiek daļēji dzirdēts tikai. *Braucu atpakaļ uz savām pagaidu mājām, kuras, guess what, bija ciet. Briesmīgi. Pirmajā dienā jau netikt iekšā ir laba sajūta. Labā tante tomēr mani ielaida un es aši nozudu no viņas acīm līdz pašam rītam. Day 2. * Mums, kā izrādās, ir arī sponsori. I' nemaz nezināju. Tādēļ man tagad ir vīriešu S izmēra balts krekls ar kaut kādas krāsu firmas logo. *Pirmā kopmēģinājumu diena. Traki. Sakiet ko gribiet, bet es palieku pie sava, ka dziedāt ir vieglāk. Dejotāji skraida no viena laukuma gala uz otru. Un ļaudis tik un tā vienmēr saīsinot saka tikai "Dziesmu svētki". Nedaudz tas nepatīk. Pusotra stunda niknākajā svelmē un pie vēl niknākā vadītāja (m)Ērgļa, un ir pirmie cilvēki uz nestuvēm. (Ambulancei ir forši baloni ar gandrīz Šveices karogu. ^^) Ah, es neatceros šodienu smalkāk. Man ir sajukušas dienas un pulksteņu laiki. Ja man prasītu, tad es aizvien teiktu, ka ir otrdiena un pulkstens ir nedaudz pāri pieciem. Vakar vakarā (kad biju tikusi finally iekšā) sāku rakstīt. Uz papīra un tāpat vienu. Nu, labi. Mānos. Man pietrūka grāmata, ko atstāju mājās. Bet man vismaz bija pleijeris un rakstāmais. Negribējās gulēt un tur neko nevar padarīt. Sen atpakaļ algebras stundās tā mēdzu izklaidēties, rakstot šo un to, kad apnika logoritmi. Sāku rakstīt ko muļķīgu, bet tad aizrakstījos līdz smukām lietām, ka pašai prieks. Tur arī nebija sega, un joprojām nav nakstlampiņa. Rīt atkal prom. Un man patīk šī dziesma. Baigi foršā. Visas 7:58 minūtes. |
Powered by Sviesta Ciba