Izlaiduma svinēšana, kas sevī ietver braucienu uz Abragciemu. Riteņošana
Visa kā ir bijis tik daudz, ka pat nezinu, ar ko un no kura lai gala sāk, tādēļ sākšu ar šķietami visloģiskāko sākumu - 31.jūlijs, Origo pulkstenis, 8:00, tikšanās vietu mainīt nedrīkst, it īpaši tad, ja esi tas, kurš ir noteicis vietu un koordinējis pārējos par to. Sākums patiesībā ir arī galvenais, jo vienlaicīgi tas ir kā sākums un... Un? Jā, gals. Mērķis, kuru sasniedzis zini, ka mājas ar tavām siltajām čībām vairs nebūs tālu. Izvēlējos to foršāko - braukt ar riteni. Vārdu sakot, doma bija braukt uz Enguri, Abragciemu vēlreiz svinēt izlaidumu. Kā jau praktiski visos pasākumos un lietās, ir savas jaukās un neforšās puses. Nevēlos neko daudz dalīt, tikai teikšu, ka tika no visa pa drusciņai.

(Klikšķis kartei)
Kad gandrīz bijām tikuši līdz Lielupei, sāka līt tas mežonīgais lietus. Telefonu ieliku maisiņā un somas viducī, bet pati uzvilku savu čaukstošo Dziesmu un Deju svētku lietusmēteli, un sajutos kā milzīga bura. Tikai es smējos atšķirībā no burām, jo redzēt nevarēja absolūti it neko.
Siltais vasaras lietus ir tas, kurā tu vari sevi pazaudēt un atrast.
Uzvaram lietu, kad esam jau pie pašas, pašas jūras, jo izlemjam, ka braukt gar krastu pa slapjajām smiltīm varētu būt jauki. Varētu būt jauki, bet tā nebija. Tā ir tikai filmās, kur attēlo ģimenisku idilli ar zelta retrīveru, kurš mīl bērnus. Bet pēc 50km sāk jau apnikt braukt. Un apnīk arī ēst gurķus, jo tas ir vienīgais ēdamais, ko esmu paņēmusi līdzi no mājām. Tādēļ apstājamies Ragaciemā, kur veiksmīgi dabūjam paēst, noraidām LNT filmēšanas grupas aicinājumu "pafilmēties", un es uzsaucu tostu ar gurķi.

Vēl bijām baltajās kāpās Plieņciemā un pie jūras aizgājuši vienā no atpūtas reizēm. Netālu no Ķesterciema nopērku mellenes, kuru transportēšana man atlikušās dienas sagādā ne mazums problēmu. Laimīgi nonākam Abragciema kempingā.

Pats kempings bija feins un nekāda vaina. Satiekam savējos, kas braukuši ar mašīnu. Peldējos jūrā, kurā ūdens bija siltākais, kāds vispār kādreiz tur ir bijis. Vienīgi akmeņi nav vairs tik forši. Spārnotāko teicienu titulu tovakar izpelnījās šādas frāzes: "Eu, ejam peldēties kamēr vēl ūdens ir no visām pusēm?", kā arī "nedēļu badināti kāmīši istabiņā", "salāti arī nedeg" un "Dubulti ir tur, kur ir... cilvēki?". Mani klasesbiedri, mūsu prieks.
No rīta tika konstatēts, ka krievi nozaguši mums desiņas un kartupeļus, lietuviešiem velosipēdu un divus skrejriteņus, no kuriem viens bija rozā krāsā, un mēs bijām vienīgie cilvēki, kas tos trīs krievus bija redzējuši iepriekšējā vakarā, tādēļ runājāmies arī ar policiju todien. 

Uz Rīgu izbraucām trīs cilvēki. Līdz Rīgai tikām tikai divi - es un Aleksandrs. Nu, ko, nebūšu jau nīkule un turēšu līdzi! :D Viņš apsolīja nebraukt traki ātri, bet teikto 20km/h bija 23 vai 24km/h, jo "piedod, bet ceļš bija tik labs, ka es nespēju braukt lēnāk". Es tāpat zināju, ka ja nu atpalikšu un neparādīšos viņam drīz astē, viņš brauks man pretī. Ķemeros jau sākās nosacīts chill outs - 16km/h, braucam blakus pa draņķīgo trotuāru, sarunas, kurās uzzināju ļoti daudz ko par Top Gear.
Braucot lejā no Lielupes tilta ir tāds foršs kalniņš, kura vienīgais trūkums ir tāds, ka tas beidzās ātrāk, kā sākās pāreja pāri ceļam. Citējot Aleksandru - Zini, kas ir pats jautrākais? Braukt lejā no kalna ar ātrumu 35km/h, kad priekšā ir cilvēki, bet pretī brauc cits riteņbraucējs un man strādā tikai priekšējās bremzes. :D
Centrā nonākam ļoti labi. Kamēr vēl nepārdomāju, izlēmām, ka nebrauksim mājās ar vilcienu, bet ar riteņiem. Domāts - darīts. Vienīgi šeit sākās neliela maldīšanas ar ceļa meklēšanu. Arī tas, ka es ļoti negribēju ar riteni braukt pa to sick Slāvu apli. Pēc katras atpūtas reizes rodas arvien mazāka vēlme apsēsties uz riteņa sēdekļa. Braucot mājās domāju par to, vai ir iespējams pierasti pie sāpēm vai arī man vienkārši bija tik ļoti vienalga, ka, ja nebūtu bijis tik vēls, mēs ļoti iespējams izmestu vēl vienu līkumu pa Salaspili gar Fizikas institūtu, lai savāktu nobrauktus apaļus 200 kilometrus.

Kopsavilkumā:



Riteņbraukšana ir ļoti piemērota, lai cilātu savu prātu un vismaz pacenstos to kaut nedaudz sakārtot. Kā arī tas ir lielisks rakstura rūdīšanas paņēmiens. Ar šo riteņošanu ir piepildīts viens mans mazais vasaras sapnītis. Man ir forša klase pat tad, ja Bauvars aizmirsa avīzes, kuras būtu paredzētas mūsu apavu žāvēšanai. Un man nebija plānots šeit runāt tik daudz, taču, patiesību sakot, šis pasākums man vienkārši patika un gribu to atcerēties, un jūtos pat nedaudz lepna par noriteņoto. Man ir nosauļoti sarkani vaidziņi, bet muskuļi nesāp, toties sāp viss cits.
2 dienas, 187 kilometri. Smaidu un saku - ir tā vērts. :)