8/2/09 09:40 pm - Izlaiduma svinēšana, kas sevī ietver braucienu uz Abragciemu. RiteņošanaVisa kā ir bijis tik daudz, ka pat nezinu, ar ko un no kura lai gala sāk, tādēļ sākšu ar šķietami visloģiskāko sākumu - 31.jūlijs, Origo pulkstenis, 8:00, tikšanās vietu mainīt nedrīkst, it īpaši tad, ja esi tas, kurš ir noteicis vietu un koordinējis pārējos par to. Sākums patiesībā ir arī galvenais, jo vienlaicīgi tas ir kā sākums un... Un? Jā, gals. Mērķis, kuru sasniedzis zini, ka mājas ar tavām siltajām čībām vairs nebūs tālu. Izvēlējos to foršāko - braukt ar riteni. Vārdu sakot, doma bija braukt uz Enguri, Abragciemu vēlreiz svinēt izlaidumu. Kā jau praktiski visos pasākumos un lietās, ir savas jaukās un neforšās puses. Nevēlos neko daudz dalīt, tikai teikšu, ka tika no visa pa drusciņai.(Klikšķis kartei) Kad gandrīz bijām tikuši līdz Lielupei, sāka līt tas mežonīgais lietus. Telefonu ieliku maisiņā un somas viducī, bet pati uzvilku savu čaukstošo Dziesmu un Deju svētku lietusmēteli, un sajutos kā milzīga bura. Tikai es smējos atšķirībā no burām, jo redzēt nevarēja absolūti it neko. Siltais vasaras lietus ir tas, kurā tu vari sevi pazaudēt un atrast. Uzvaram lietu, kad esam jau pie pašas, pašas jūras, jo izlemjam, ka braukt gar krastu pa slapjajām smiltīm varētu būt jauki. Varētu būt jauki, bet tā nebija. Tā ir tikai filmās, kur attēlo ģimenisku idilli ar zelta retrīveru, kurš mīl bērnus. Bet pēc 50km sāk jau apnikt braukt. Un apnīk arī ēst gurķus, jo tas ir vienīgais ēdamais, ko esmu paņēmusi līdzi no mājām. Tādēļ apstājamies Ragaciemā, kur veiksmīgi dabūjam paēst, noraidām LNT filmēšanas grupas aicinājumu "pafilmēties", un es uzsaucu tostu ar gurķi. ( Priekā! ) Vēl bijām baltajās kāpās Plieņciemā un pie jūras aizgājuši vienā no atpūtas reizēm. Netālu no Ķesterciema nopērku mellenes, kuru transportēšana man atlikušās dienas sagādā ne mazums problēmu. Laimīgi nonākam Abragciema kempingā. Pats kempings bija feins un nekāda vaina. Satiekam savējos, kas braukuši ar mašīnu. Peldējos jūrā, kurā ūdens bija siltākais, kāds vispār kādreiz tur ir bijis. Vienīgi akmeņi nav vairs tik forši. Spārnotāko teicienu titulu tovakar izpelnījās šādas frāzes: "Eu, ejam peldēties kamēr vēl ūdens ir no visām pusēm?", kā arī "nedēļu badināti kāmīši istabiņā", "salāti arī nedeg" un "Dubulti ir tur, kur ir... cilvēki?". Mani klasesbiedri, mūsu prieks. No rīta tika konstatēts, ka krievi nozaguši mums desiņas un kartupeļus, lietuviešiem velosipēdu un divus skrejriteņus, no kuriem viens bija rozā krāsā, un mēs bijām vienīgie cilvēki, kas tos trīs krievus bija redzējuši iepriekšējā vakarā, tādēļ runājāmies arī ar policiju todien. Uz Rīgu izbraucām trīs cilvēki. Līdz Rīgai tikām tikai divi - es un Aleksandrs. Nu, ko, nebūšu jau nīkule un turēšu līdzi! :D Viņš apsolīja nebraukt traki ātri, bet teikto 20km/h bija 23 vai 24km/h, jo "piedod, bet ceļš bija tik labs, ka es nespēju braukt lēnāk". Es tāpat zināju, ka ja nu atpalikšu un neparādīšos viņam drīz astē, viņš brauks man pretī. Ķemeros jau sākās nosacīts chill outs - 16km/h, braucam blakus pa draņķīgo trotuāru, sarunas, kurās uzzināju ļoti daudz ko par Top Gear. Braucot lejā no Lielupes tilta ir tāds foršs kalniņš, kura vienīgais trūkums ir tāds, ka tas beidzās ātrāk, kā sākās pāreja pāri ceļam. Citējot Aleksandru - Zini, kas ir pats jautrākais? Braukt lejā no kalna ar ātrumu 35km/h, kad priekšā ir cilvēki, bet pretī brauc cits riteņbraucējs un man strādā tikai priekšējās bremzes. :D Centrā nonākam ļoti labi. Kamēr vēl nepārdomāju, izlēmām, ka nebrauksim mājās ar vilcienu, bet ar riteņiem. Domāts - darīts. Vienīgi šeit sākās neliela maldīšanas ar ceļa meklēšanu. Arī tas, ka es ļoti negribēju ar riteni braukt pa to sick Slāvu apli. Pēc katras atpūtas reizes rodas arvien mazāka vēlme apsēsties uz riteņa sēdekļa. Braucot mājās domāju par to, vai ir iespējams pierasti pie sāpēm vai arī man vienkārši bija tik ļoti vienalga, ka, ja nebūtu bijis tik vēls, mēs ļoti iespējams izmestu vēl vienu līkumu pa Salaspili gar Fizikas institūtu, lai savāktu nobrauktus apaļus 200 kilometrus. Kopsavilkumā: ( Daži fakti ) Riteņbraukšana ir ļoti piemērota, lai cilātu savu prātu un vismaz pacenstos to kaut nedaudz sakārtot. Kā arī tas ir lielisks rakstura rūdīšanas paņēmiens. Ar šo riteņošanu ir piepildīts viens mans mazais vasaras sapnītis. Man ir forša klase pat tad, ja Bauvars aizmirsa avīzes, kuras būtu paredzētas mūsu apavu žāvēšanai. Un man nebija plānots šeit runāt tik daudz, taču, patiesību sakot, šis pasākums man vienkārši patika un gribu to atcerēties, un jūtos pat nedaudz lepna par noriteņoto. Man ir nosauļoti sarkani vaidziņi, bet muskuļi nesāp, toties sāp viss cits. 2 dienas, 187 kilometri. Smaidu un saku - ir tā vērts. :) |
riffly
jāņtārpiņš, bite un ābols
9/23/08 11:08 pm - "Visi sakām tagad: sifiliss!"Mājās.Šodien ekskursiju diena, un bijām Līgatnē, staigājāmies pa dabas takām. Taču no sākuma, vēl Rīgas stacijā, mani pārņēma žēlabums pret kādu ārzemju tūristu (ak, šie tūristi... -_-), kurš vēlējās noskaidrot, uz kuras platformas nepieciešams iet, lai nokļūtu uz Valmieras vilcienu. Sākumā to centās ar visvareno žestu un visiem saprotamās latviešu valodas palīdzību izskaidrot biļešu pārdevēja kasē, tad kāda krieviete no tik lietderīgā informācijas punkta, kas reiz atteica palīdzēt kādam aklam vīrietim. Lai vai kā, tas bija smieklīgi. Vismaz man. :D Paņēmām teju aiz rokas šo, un aizvedām. Kas pats smieklīgākais, pēctam paši iekāpām tieši tajā pašā vagonā, kurā sēdēja šīs vīrietis. Ēm, jā, tas bija pārgājiens. Kopā tika veikti nedaudz zem trīsdesmit kilometriem. Es nemēdzu valkāt botas citos laikos, kad neesmu sporta stundās jebšu esmu izdomājies aiziet paskriet kādu gabaliņu. Šodien man bija, turklāt visu dienu. Lai vai kā, es tām laikam nepatiku. Man būs zilums uz pleca, jo es nekad nebiju domājusi, ka mugursomas lence var tik ļoti spiest džempera vīles. Nākamais - viegli zila potīte, un es pat nezinu kādēļ. Kājas abas man it kā esot vienādas proporcijas daudzmaz. Es redzēju lāčus, vilku hibrīdus, smirdīgas cūkas, un uzkāpu augstā skatu tornī, runāju ar skolotāju par gudrām lietām un ļāvu viņai pačīkstēt par savām nedienām, gāju pa ceļa vidu (jo es taču biju mašīna. :D Ar signalizāju turklāt.), ar to pašu skolotāju runājot, izmantoju ekspresīvus salīdzinājumus kā "Vilkaču Atis" vai "un tauriņi lido un bitītes dūc. Irākā sprāgst, bet pasaule taču tik un tā ir jauka! ^__^", par ko izpelnījos šīs aplausus un jūsmu. Bija runas par fatālismu un domas ar sevi. Te varētu vēl turpināt. :) Arī karstvīns, tēja, piparkūkas un pašgatavotas maizītes visas dienas garumā. Uz galda man ir atvests rudens. Tās raibas kļavas lapas. |
6/18/08 08:07 pm - lielos vilcienos: Rīga-Jūrkalne un atpakaļTā... esmu mājās! Čāu, Rasma! (Un, nē, es nepazīstu nevienu pašu Rasmu.) Tas bija kaut kas!, tā bija ekskursija. Ekskursija, kāda vēl nav bijusi nekad, raugoties no vairākiem aspektiem. (Piemēru? Bet lūdzu - netika apmeklēts neviens muzejs. Tikai daudz slapja zāle. Bija tikai divas tādas pastaigas, viena pa zāli, otra pa dubļiem, zāli un slideniem koka celiņiem, bet man patika, jo skolotāja bija pietiekoši smieklīga kā "apskates objekts".)Ahh, šogad arī nebija īpaši ekskluzīvā atrakcija ar mantu pārkravāšanu un pārsēšanos trīs dažādos autobusos kā pērn. Taču šoreiz bija tāāds šoferītis, kādu tikai vēlēties. Klasesbiedra Jāņa stingrais tētis. Viņš ir nedaudz hipijisks, teiksim tā, tas būtu samērā precīzi. And guess what? - mēs ceļojām ar busiņu. ^^ Alise teica, lai es vakarā, gadienā, ja man ir pārāk jautrs prāts, neuzkrāsojot neko busiņam virsū. Saka, ka zinot, ka man tā patiktos darīt. ;D Es pat kaut kur starp Rīgu un Sabili, šķiet, sāku skribelēt viņa [proti, lieliskā šofera ar kovbojcepuri] izteicienus. Kā piemēram, "Eu, man apnika stūrēt! Kāds negrib pabraukt? Un vispār, kurš zina, kur tagad jāgriežās, mm?" vai arī "Vakar iebridu upē... Un tik mīksti mati!" Dažiem arvien nācās sēdēt uz grīdas un somām, jo busiņā nav tik daudz sēdamvietu. Ko darīsi, kam gan mūsdienās viegli. Nonākam Jūrkalnē. Kamēr tiek gaidīts līdz no namiņiem izvāc līķus un tos aizved uz mežu (tā saimniece vienkārši visu laiku braukāja apkārt ar savu veco zilganperlamutra krāsas mašīnīti. Uz mežu un atpakaļ. :D), tika veikta pastaiga gar un pa jūru. Mmm, tas ir tik vareni! Ārprātīgi forši! Kā rezultātā es izteicu, ka es varētu iet peldēties, it sevišķi tad, ja es saderētu, tad pavisam noteikti ieietu pie medūzām ciemā. Un man taču vajadzēja savas domas izteikt skaļi un kādam to sadzirdēt! Vajadzēja, jo visam nepieciešams turpinājums, lai var forši pateikt "to be continue". ;D Pēc kādas stundas es un vēl pāris , citējot, "(jūs esiet) ķertie" skriešus metās piecpadsmit grādus saltinošajā ūdenī. Bet tas bija svētīgi un ellīgi patīkami pēcāk. Desmitās klases sākumā mums lika rakstīt vairākus paskaidrojumus par nelabi darīto. Laikam tagad esam jau pietiekoši lieli un skolotāja saprot, ka tāpat jau mūs neizmācīs. Ja nu vienīgi likt komatus un stilistiski korekti runāt. Un ziniet, viņa ņem dalību. No ūdenspīpes gan viņa atteicās (pagaidām), bet no šā un tā gan neatteicās, turklāt ananāsu sulas padzērienu atzina par gana labu esam. Tur bija tāds balts lauku suns - mīlīgs, ļoti aktīvs un ar nodokļu nemaksātājiem kažokā. Saimniece ir tāda maita. Nu kā var suni ielikt bagāžniekā, aizcirst vāku(?) un aizbraukt? No rīta atbrauc atkal, paiet kāda stunda, un tad sunīti izlaiž ārā no bagāžnieka izskrieties. Kaut kāda riebēkle. Man tomēr ir samērā forši klasesbiedri. Nu kā cilvēki, jo mūzika tiem pārsvarā ir ne-manā-patikšanā. Ekskursijas vajadzētu saukt par kolektīvo izlaišanos - viens otram palīdz tapt sabojātam. Protams, neviens jau nespiež. Šīs skolas audzēkņi respektē citu "nē" un vēl jo vairāk "jā". (Romāns uzdod jautājumu - Katrīn, tu mani cieni? Un tu, Madar, cieni mani? Un kā tu tagad vari atbildēt ar "nē"!) Visu nakti nostaigāju basām kājām, un zāle ir bloody auksta vakaros, man jāsaka. Vienīgi tumsā tu vairs neredzi čiekurus un tad ir neliela sāpīte pēdās, bet tas pieder pie lietas. Tik daudz kas ir ticis darīts, ārprātīgi daudz! Arī pusnaktī spēlēts volejbols, kad labāk varbūt bija pasēdēt. Serves bija nāvīgi precīzas. Gan tieši, gan pārnesti izsakoties. Um, sanāca tā nedaudz gari, bet nu man jau ir slinkums te ko rediģēt un saīsināt, piedodiet. :) Bet man ir sārti sasauļota seja, kā dēļ tā prasa arvien mitrinoša krēma. Un smiltis ir visur, pat kabatās. Un man tik ļoti šodien prasās tādu "gorīgo" un fancy mūziku, ka es velku no nezināmiem arhīviem ārā visādas smieklīgās dziesmiņas. |
6/5/07 09:38 pm - [Salaspils]-Rīga-Rūjiena-Mazsalaca-Valmiera-Rīga-[Salaspils]Ekskursijas gaitā tika piebeigti 2 autobusi. Pirmajam nestrādāja īsti labi brezmes. :D Nemaz neizbraucot no Rīgas teritorijas gaisā baigi sāka "smaržot" pēc gumijas. Laikam jau riepas! Tiekam pie jauna un draņķīga autobusa, kuram nebija spidometrs. Šī nelielā trūkuma dēļ baudījām neatkārtojami labu kratīšanos. Likstas turpinās - noslāpst motors un vēl pēc vairākām stundām pārsprāgst arī riepa. Turpmākajos 50km šoferītis apdzina 3 traktorus un večiņu ar spieķīti.Pretodu līdzeklis nav pavisam garšīgs. Redzēt iereibušu skolotāju ir nedaudz dīvaini. Dīvaināk ir redzēt, kā viņa laista savus audzēkņus ar minerālūdeni. Un gidu arī. Par laimi uz manējo skolotāju atiecās tikai pirmais teikums. Dabūju kaut kādu bļembu, par kuru jāpasaka paldies skolotājai. Viņa redz negribēja, viņa nezināja, kam tas viss, ko tie gidi viņai prasīja. Uz bļembas bija rakstīts "Piegulētāja". :D Pleijeris izturēja godam līdz galam, uzticīgs, kā vairumā gadījumu. |
Powered by Sviesta Ciba