lielos vilcienos: Rīga-Jūrkalne un atpakaļ
Tā... esmu mājās! Čāu, Rasma! (Un, nē, es nepazīstu nevienu pašu Rasmu.) Tas bija kaut kas!, tā bija ekskursija. Ekskursija, kāda vēl nav bijusi nekad, raugoties no vairākiem aspektiem. (Piemēru? Bet lūdzu - netika apmeklēts neviens muzejs. Tikai daudz slapja zāle. Bija tikai divas tādas pastaigas, viena pa zāli, otra pa dubļiem, zāli un slideniem koka celiņiem, bet man patika, jo skolotāja bija pietiekoši smieklīga kā "apskates objekts".)

Ahh, šogad arī nebija īpaši ekskluzīvā atrakcija ar mantu pārkravāšanu un pārsēšanos trīs dažādos autobusos kā pērn. Taču šoreiz bija tāāds šoferītis, kādu tikai vēlēties. Klasesbiedra Jāņa stingrais tētis. Viņš ir nedaudz hipijisks, teiksim tā, tas būtu samērā precīzi. And guess what? - mēs ceļojām ar busiņu. ^^ Alise teica, lai es vakarā, gadienā, ja man ir pārāk jautrs prāts, neuzkrāsojot neko busiņam virsū. Saka, ka zinot, ka man tā patiktos darīt. ;D Es pat kaut kur starp Rīgu un Sabili, šķiet, sāku skribelēt viņa [proti, lieliskā šofera ar kovbojcepuri] izteicienus. Kā piemēram, "Eu, man apnika stūrēt! Kāds negrib pabraukt? Un vispār, kurš zina, kur tagad jāgriežās, mm?" vai arī "Vakar iebridu upē... Un tik mīksti mati!"  Dažiem arvien nācās sēdēt uz grīdas un somām, jo busiņā nav tik daudz sēdamvietu. Ko darīsi, kam gan mūsdienās viegli.

Nonākam Jūrkalnē. Kamēr tiek gaidīts līdz no namiņiem izvāc līķus un tos aizved uz mežu (tā saimniece vienkārši visu laiku braukāja apkārt ar savu veco zilganperlamutra krāsas mašīnīti. Uz mežu un atpakaļ. :D), tika veikta pastaiga gar un pa jūru. Mmm, tas ir tik vareni! Ārprātīgi forši! Kā rezultātā es izteicu, ka es varētu iet peldēties, it sevišķi tad, ja es saderētu, tad pavisam noteikti ieietu pie medūzām ciemā. Un man taču vajadzēja savas domas izteikt skaļi un kādam to sadzirdēt! Vajadzēja, jo visam nepieciešams turpinājums, lai var forši pateikt "to be continue". ;D Pēc kādas stundas es un vēl pāris , citējot, "(jūs esiet) ķertie" skriešus metās piecpadsmit grādus saltinošajā ūdenī. Bet tas bija svētīgi un ellīgi patīkami pēcāk.
Desmitās klases sākumā mums lika rakstīt vairākus paskaidrojumus par nelabi darīto. Laikam tagad esam jau pietiekoši lieli un skolotāja saprot, ka tāpat jau mūs neizmācīs. Ja nu vienīgi likt komatus un stilistiski korekti runāt. Un ziniet, viņa ņem dalību. No ūdenspīpes gan viņa atteicās (pagaidām), bet no šā un tā gan neatteicās, turklāt ananāsu sulas padzērienu atzina par gana labu esam.
Tur bija tāds balts lauku suns - mīlīgs, ļoti aktīvs un ar nodokļu nemaksātājiem kažokā. Saimniece ir tāda maita. Nu kā var suni ielikt bagāžniekā, aizcirst vāku(?) un aizbraukt? No rīta atbrauc atkal, paiet kāda stunda, un tad sunīti izlaiž ārā no bagāžnieka izskrieties. Kaut kāda riebēkle.

Man tomēr ir samērā forši klasesbiedri. Nu kā cilvēki, jo mūzika tiem pārsvarā ir ne-manā-patikšanā. Ekskursijas vajadzētu saukt par kolektīvo izlaišanos - viens otram palīdz tapt sabojātam. Protams, neviens jau nespiež. Šīs skolas audzēkņi respektē citu "nē" un vēl jo vairāk "jā". (Romāns uzdod jautājumu - Katrīn, tu mani cieni? Un tu, Madar, cieni mani?     Un kā tu tagad vari atbildēt ar "nē"!)
Visu nakti nostaigāju basām kājām, un zāle ir bloody auksta vakaros, man jāsaka. Vienīgi tumsā tu vairs neredzi čiekurus un tad ir neliela sāpīte pēdās, bet tas pieder pie lietas. Tik daudz kas ir ticis darīts, ārprātīgi daudz! Arī pusnaktī spēlēts volejbols, kad labāk varbūt bija pasēdēt. Serves bija nāvīgi precīzas. Gan tieši, gan pārnesti izsakoties.

Um, sanāca tā nedaudz gari, bet nu man jau ir slinkums te ko rediģēt un saīsināt, piedodiet. :) Bet man ir sārti sasauļota seja, kā dēļ tā prasa arvien mitrinoša krēma. Un smiltis ir visur, pat kabatās. Un man tik ļoti šodien prasās tādu "gorīgo" un fancy mūziku, ka es velku no nezināmiem arhīviem ārā visādas smieklīgās dziesmiņas.