"Visi sakām tagad: sifiliss!"
Mājās.
Šodien ekskursiju diena, un bijām Līgatnē, staigājāmies pa dabas takām. Taču no sākuma, vēl Rīgas stacijā, mani pārņēma žēlabums pret kādu ārzemju tūristu (ak, šie tūristi... -_-), kurš vēlējās noskaidrot, uz kuras platformas nepieciešams iet, lai nokļūtu uz Valmieras vilcienu. Sākumā to centās ar visvareno žestu un visiem saprotamās latviešu valodas palīdzību izskaidrot biļešu pārdevēja kasē, tad kāda krieviete no tik lietderīgā informācijas punkta, kas reiz atteica palīdzēt kādam aklam vīrietim. Lai vai kā, tas bija smieklīgi. Vismaz man. :D Paņēmām teju aiz rokas šo, un aizvedām. Kas pats smieklīgākais, pēctam paši iekāpām tieši tajā pašā vagonā, kurā sēdēja šīs vīrietis.
Ēm, jā, tas bija pārgājiens. Kopā tika veikti nedaudz zem trīsdesmit kilometriem. Es nemēdzu valkāt botas citos laikos, kad neesmu sporta stundās jebšu esmu izdomājies aiziet paskriet kādu gabaliņu. Šodien man bija, turklāt visu dienu. Lai vai kā, es tām laikam nepatiku. Man būs zilums uz pleca, jo es nekad nebiju domājusi, ka mugursomas lence var tik ļoti spiest džempera vīles. Nākamais - viegli zila potīte, un es pat nezinu kādēļ. Kājas abas man it kā esot vienādas proporcijas daudzmaz.
Es redzēju lāčus, vilku hibrīdus, smirdīgas cūkas, un uzkāpu augstā skatu tornī, runāju ar skolotāju par gudrām lietām un ļāvu viņai pačīkstēt par savām nedienām, gāju pa ceļa vidu (jo es taču biju mašīna. :D Ar signalizāju turklāt.), ar to pašu skolotāju runājot, izmantoju ekspresīvus salīdzinājumus kā "Vilkaču Atis" vai "un tauriņi lido un bitītes dūc. Irākā sprāgst, bet pasaule taču tik un tā ir jauka! ^__^", par ko izpelnījos šīs aplausus un jūsmu. Bija runas par fatālismu un domas ar sevi. Te varētu vēl turpināt. :) Arī karstvīns, tēja, piparkūkas un pašgatavotas maizītes visas dienas garumā.


Uz galda man ir atvests rudens. Tās raibas kļavas lapas.