vita nostra brēvis est jeb nav vērts to izniekot
Nagi niez, bet gribas pateikt. Cik neizsakāmi nomācoši ir pēc trīs gadiem attapties pagaidu darbā, konstatēt, ka vesels gads vai pat vairāk ir izniekoti truli bumbulējot. Ak, kāpēc, kāpēc gan ir tik grūtu pieturēties pie saviem sākotnējiem plāniem!? Ja būtu izdevies, droši vien tagad ievāktu savu briseles kāpostu ražu smokot kādā labi apmaksātā biroja nostūrī un pēcpusdienās malkotu pa gardam beļģu aliņam, nevis ņemtos ar mazajiem prāta spīdekļiem un ar bažām gaidītu pirdienu, kad beigsies brīvlaiks un atkal pūs kā mērkaķim jālēkā klases priekšā.
Bet, kā teica prūši (laikam?)
Pirmais kara upuris ir tavs plāns.

Ja jau par prūšiem.
Nule kā izlasīju Montefjores grāmatiņu par kņazu Potjomkinu un tā vairāk aizdomājos par Krievijas impēriju, muižniecību, cariem u.t.t. Nu lūk, šajā sakarā mani interesē, kurš man pateiks, kādēļ viņiem viss prūsiskais tik ļoti pie sirds gāja? Mani 5 santīmi:
1)Paši bija "pusprūši" vai tuvu (īstenībā tālu) tam,
2)Viss prūsiskais bija modē (18./19.gs) - bet, kamdēļ tad necēla saulītē savu sistēmu un kārtību ar kuru milzu zemes iekaroja?
3)Kā lai nemīl sistēmu, kur kareivi noķer, piekauj, izdzen un liek maršēt kājas līdz degunam ceļot.

Par pašu kņazu - cepuri nost, varens cilvēks bijis (un kārtējais Klio draiskulību upuris - nu, tipa, potjomkina sādžas, kas esot nelabvēļu izdomājums). Par autoru - visai bieži šķiet, ka samīlējies savā pētniecības objektā un uz emociju pamata nekritiski izvērtē nelabvēlīgās liecības, bet ko nu es, man jau tikai bac.hist. Nava man tiesību spriesti.