Tiem, kas bija dzimuši un auguši padomju sistēmā tā tiešām bija katostrofa un pilnīgs līdzšinējās dzīves sabrukums, jo citu dzīvi jau viņi nepazina.
Tie joprojām raud pēc pagājušajiem laikiem, kad valsts par visu parūpējās, deva darbu, maizi un bezmaksas medicīnu visiem.

Savukārt tiem, kas bija piedzīvojuši vēl pirmskara Latviju un sekojošos kara gadus, piemēram maniem vecvecākiem, īpašu ilūziju par padomju sistēmu nebija, bet nekas cits neatlika kā klusējot pieņemt un pieciest. Šī tipa cilvēki, lai arī cik grūti bija 90to. gadu sākumā, pēc Lielās un nedalāmās nekad nav skumuši.