Ir viena tāda astoņpadsmitgadnieču suga, kuras audzinātas azotē. It kā pietiekami zolīdos apstākļos un ar koherentu runu, bet uzturēt sarunu nemāk. Ķipa, var pa pusparagrāfam izspļaut, ja tiek uzdots jautājums. Vai arī, piem., un šitais ir prikoļna, brīžiem kaut ko hujārīt perpendikulā situācijai. Tāpat, ar sūkāšanu nav laikus iepazīstinātas un moš būtu ok housewife, bet bļe not like es varētu visas kuces mentorēt. Like, priekš tam ir vecāki, kuri savlaicīgi veic īpašo sarunu par to, kā būs kad gribēsi normālu čuvaku dabūt un paturēt. Par to, kas būs jādara bezierunu formātā, un, bļe, kā būs jāuztur saruna, un kā būs jāglaimo.

Da labi, šitais parasti ir semiīzī variants. Saruna asociējas ar me-me-me, tikai ber viņai jautājumus. Un tad kaut kurā brīdī jāpamanās novilkt bikses un prezentēt krānu. Nu, principā kā pornofilmās, tikai darbs vairāk uz ausīm.

Bet ne jau par to iet zosis. Zosis iet par to, ka ir tāda suga - ķipa pasaule atnāks pie tevis. Huju, bļe. Tu tikai vēl to nezini. :*