Labrīt! Tagad varu uzklausīt par arhitektūras pērlēm un akustiku tajās.

Dzīvojoties tepat pa sātu jau nevar aptvert, ka kaut kur no jūras izlīdušā eirozemē eksistē tādas senīlas katedrāles, kurās ieejot vien sajūties tāds niecīgs bāliņš pimpis. Tu nočuksties kaut ko aptuveni: "jobans nahuj da te jau viss rokkoncerts ietilpinātos, pizģets es ahujā", un paša atbalss tev izbliež ausis kā lētas tumbiņas.

Lai gan kas ir arhitektūra pret māti dabu. Ar nekādu ķieģeli neuzbūvēsi tādu akustiku kā te dažai labai no dabas dots. Tu tur vari kaut dimanta ķieģeļiem būvēt, bet tik un tā dabiskā biomincītē zēnu koris skanēs labāk.

Tiktāl par Eiropas misionāriem runājot. Pašmājnieku, suņu tādu, tēma nedaudz sāpīgāka, jo tur analoģija aptuveni kā atlidojot uz vietējo ceļmalas kristu padziedāt pātarus, a tur kaimiņu Boņuks ar zirgu ka piš iekšā, līdz atbalsij kā līdz Mēnesim. Attopies: "A kas notika... Armagedons? Komēta nāk?"