| |
[Apr. 4th, 2026|06:16 pm] |
Guardian aizvakar publicēts raksts, ka arestēts "Raise the colours" dibinātājs Raiens Bridžs, aizturēts uz 18 stundām. Ja kāds nezina, tad Raise the Colours nodarbojas ar Anglijas un Union Jack karogu likšanu uz laternu stabiem. Kā vēstīja Oksfordšīras pašvaldības libdemu līderis: "šīs aktivitātes apmēri un uzstājība ietekmē kopienas visā Oksfordšīrā" un iedzīvotāji ir ziņojuši, ka jūtas "satraukti, nevēlami un nedroši".
Redzēt Anglijas karogu Anglijā ir ļoti nepatīkami, īpaši vēl uz laternu staba. Vai Union Jack iekārtu logā - uzreiz skaidrs, ka tur dzīvo bīstams ekstrēmists. Vēlos arī padalīties ar kaut ko, ko man nākas piedzīvot personiski. Man katru dienu sanāk iet garām kaut kam..es pat nezinu, kā lai to apraksta, jau to atceroties mans stresa līmenis jūtami paaugstinās. Lai labāk runā attēls. Brīdinu, ka cilvēkiem ar vājiem nerviem labāk neskatīties.
( ... ) |
|
|
| |
[Apr. 3rd, 2026|11:41 pm] |
Dabūju Kairiša JRT "Skroderdienu" video. Reinfelds, OMG. Un Guna - Antonija.
Pats uzvedums arī superīgs - brīvs. |
|
|
| |
[Apr. 3rd, 2026|10:12 am] |
Vispār man Jungs patīk, bet šodienas ierakstam cibā par viņu saistībā ar vīrišķā/sievišķā attiecību es nepiekrītu.
Manuprāt nav tā, ka ir kaut kāds pretējā dzimuma ideālais integrācijas procents, un, ja cilvēks tam neatbilst, tad viņš vai nu kaut ko apspiež vai ne tur kompensē. Ir sievietes kas ir vairāk sievišķīgas un ir, kas mazāk. Ja sieviete kaut ko negrib darīt, tas nenozīmē obligāti, ka viņa atsakās integrēt vīrišķo, viņai varbūt vienkārši ir slinkums. Ja sieviete daudz dara lietas, ko tradicionāli uzskata par vīrišķīgām un viņai tas patīk un padodas - tas nenozīmē, ka viņa atsakās sevī integrēt sievišķo, bet viņa varbūt vienk ir tāda tipa sieviete, kurai tādas lietas patīk un tas ir ok, viņa nav jālabo.
Es personīgi hipermaskulīnos vai hiperfeminīnās sastopu ļoti reti, katrs cilvēks ir mistrojums no visa šī un, ja arī gadās, tad atkal tas obligāti nenozīmē, ka ar to cilvēku kaut kas nav kārtībā. Cacas apraksts man šķita kā īsta karikatūra - caca kā supersievišķība, kas nestrādā, šopingo, diēto un meklē sponsoru - tātad šajā interpretācijā 'sievišķais maksimums' tiek pielīdzināts tukšgalvībai, slinkumam un alkatībai - nopietni? (Pretstatā vīrietim, kura 'vīrišķais maksimums' tiek pielīdzināts superduperstrādīgumam un rūpēm par visu)
Daudzu vīriešu daba atšķiras no sieviešu tajā ziņā, ka 'izrunāšanās' bieži nav lieta, ko viņiem obligāti vajag un kas viņiem palīdz, viņi pārstrādā emocijas citādos veidos, tāpēc viņi nav jālauž izrunāties un raudāt un tas nav jāuzskata par ideālo risinājumu. (Es tagad cenšos iztēloties kā es varētu mēģināt mīļoto piespiest gari izteikties par "viņa draugu emocionālo un garīgo pasauli" - ko tas vispār nozīmē? Viņš ļoti labi zina savu draugu raksturus un, ja vajag, var tos arī apspriest, bet viņam visbiežāk nav nekādas intereses tos ar kādu citu tirzāt [atskaitot kkādus izņēmumgadījumus] un man šķiet gluži vai komiski viņam tagad mācīt, ka viņam to VAJAG) |
|
|
| |
[Apr. 3rd, 2026|10:07 am] |
|
Pabraucu garām sunītim, kurš kādreiz bija balts. Tik laimīgi pakasīja sev ar kāju pie auss! Man ap kaklu ir ķēdīte ar tajā iekārtu pavisam sīku dzintara sirsniņu. Pirkstos to virpinu, domāju savas jūrdomas, jumtdomas. Pie Mēbeļu nama sakāpa pilns autobuss. Visi gāžas ārā no pilsētas. |
|
|
| |
[Apr. 3rd, 2026|05:15 am] |
"Little Chores"
Jody Rambo
Like the most aerial of birds, the heart breaks into a day
all by itself, nearly a perfect thing, though it skims so much
along the way, reads and rides patterns in wind—
Not that you can tell it to do anything at all, yet you tell it
what you have not told anyone, little by little, as if wanting
to be rescued, call it a wishfulness, or a light in which you
believe you can move. Such are its wonders, the heart
swimming closely by your side, dipping under the blue fringe
of morning, choosing the only deep region it’s ever known.
We can be made whole again. Let everything listening know it.
Give with each breath the beginning of your self, made ready
when you wake—take up little chores just as your mother once gave you—
wake again and enter new, this day, the ever-blue ordinance of it. |
|
|
| |
[Apr. 3rd, 2026|03:51 am] |
| [ | music |
| | Kings of Convenience - Fever | ] |
(mīļais Aprīli, lūdzu, piedod, ka kavēju, bet es nevarēju aiziet pie Tevis, iepriekš nenometusi šīs skumjas kā savu veco ādu)
es neesmu izgulējusies. nezinu, kāpēc pamodos tik agri. tas nebija zoba dēļ.
izlasīju, kā kopš aiziešanas no teātra dzīvo I. Vazdika.
nolakoju kājām nagus.
and I feel warm and cold
and warm and cold and warm |
|
|
| |
[Apr. 3rd, 2026|02:50 am] |
|
vakar mīļākā zobārste pasaulē iecēla man klēpī savu šibu, un visu zoba labošanas laiku es drīkstēju bužināt viņa kažoku. viņu sauca Nori. nākošreiz zobārstei būšot līdzi otrs šiba, tikai gaišāku kažociņu, kuru saucot par Mango. sarunājām, ka maijā es varēšu vienu no viņiem pieskatīt. zobārste nemitīgi pļāpāja par savām likstām. jutos tā, it kā ciemotos pie labākās draudzenes viņas mājās. kad tas bija garām, suns man klēpī gulēja, un mēs vēl kādu brīdi tā pačučējām. es negribēju iet prom. <3 |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|08:40 pm] |
Pirms kādas nedēļas or so apkārt klejoja viens video edits no kāda UK realitātes šova, kurā uz divām neapdzīvotām salām atsevišķi mēģināja izdzīvot vīrieši un sievietes. Edits bija diezgan īss un tur pārsvarā bija redzams kā vīrieši nepārtraukti svin un priecājas par paveikto, bet sievietes non-stopā sūdzās līdz kāda atslēdzās un tiek saukts pēc mediķa. Mani šī lieta ieinteresēja un es nolēmu šovu noskatīties. Ja kādam kāda dīvaina iemesla pēc interesē manas domas par vairāk kā 10 gadus vecu realitātes šovu, tad tās var lasīt zemāk.
( ... ) |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|09:05 pm] |
|
ja baltu olu ieliek zilā olu krāsā sanāk koši zila. ja brūnu - tumši zaļa! |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|02:43 pm] |
Spring is here. Bought some pussy.
( ... ) |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|03:18 pm] |
bērni ir ļoti izklaidējoši:
sēdēju mašīnā un priecīgi skatījos kā bērns (kādi 10 g.v.) ar visu švunku vispirms ar vienu roku pieturoties griezās ap laternas stabu un pēc tam ik pa laikam atgūlās zālītē
sēžot mūzikas skolas gaitenī dzirdēju, kā garām pagājušās četras meitenītes spriez vai var vai nevar ticēt Lieldienu zaķim :D |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|09:32 am] |
|
vakar tā gribēju pagulēt diendusiņu kā kad bērni bija pavisam maziņi. nesanāca, protams, jo mājasdarbu drāma, tad pēkšņi vajadzēja uz šodienu nokrāsotas olas, bija baltās, kas jau aukstā mizūdenī palika čuru dzeltenas, kad atcerējos ka rudenī uz akciju par 30 centiem nopirku olu krāsas un kkādas uzlīmes. lillā tablete nokrāsoja rozā olu, bet drāma izpalika (labi, ka ierakstīju, atcerējos izņemt no ledusskapja olas lai varu šodien nokrāsot vēl - vijoles skolotājai un Rīgas vecmāmiņai, vakar krāsas neizlēju), tad bija drāma, jo ķipa obligāti vajag zaķa kostīmu. izglāba Vimbu svētkos taisītā stīpiņa ar zaķa ausīm un puķītēm un uzacu zīmulis ūsām (jāatceras ka kaut kad jānopērk melns un, nezinu, rozā), Lieldienu uzlīmītēm noderēja mans mirkļa pirkums grāmatnīcā - smukas botāniskas puķītes un augi ko aizmirsu pielikt klāt vārda dienas dāvanai. nevarēju laicīgi aiziet gulēt jo visa vibrēju un vēl raizējos par to vijoles spēlēšanu - bērns nerunā ar skolotāju (žanra klasika, es nezinu ko lai dara šajā sakarā) un tagad ir jautājums vai vispār, jo skolotājai besis, ka ar viņu nerunā |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|06:36 am] |
|
this train is moving, but my heart is stationary |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2026|06:25 am] |
elpu aizturējusi gaidu zaļās krāsas atgriešanos.
šodien pasaulē atzīmē bērnu grāmatu dienu.
man patika par Karlsonu.
es vienmēr esmu bijusi Bokas jaunkundze.
dziļi sirdī.
kāds mūždien pastiepj savu tuklo roķeli un nočiepj manas ceptās kanēļmaizītes pa vienai vien. |
|
|
| |
[Apr. 1st, 2026|10:54 pm] |
pielīmējusies, atlīmējusies, pārilgojusies ilgām pāri, bet eju pa ielu un nevaru noliegt, ka jūtos arī šausmīgi viena.
mājās atnākusi atstāstu viņam, kā esmu iemaldījusies krāsu pasaulē un jautājusi pārdevējai, ko var uzdāvināt kādam, kurš glezno.
un viņa ir sirsnīgi pasmaidījusi sakot, ka viņam noteikti jau viss ir, ja viņš glezno. ko citu viņa ir varējusi darīt, kā vien pasmaidīt par šādu sasarkušu muļķi?
viņš saka, ka sen gan nav gleznojis.
dzirdu, ka smaida.
man šķiet, ka mēs iepazīstamies no nepareizās puses.
es gribu viņam patikt vēl īsu brīdi. apskatos autobusu sarakstā, cikos brīvdienās izbrauc pirmais autobuss uz viņa pusi. |
|
|
| |
[Apr. 1st, 2026|05:31 pm] |
I am looking forward to the color green |
|
|
| |
[Apr. 1st, 2026|01:34 pm] |
Es gribu rakstīt, bet man nav, ko teikt.
Gribas smēķēt un klusēt.
Iztēloties kā pēdējo cigareti pirms sprieduma izpildes. Pēdējo brīvību, pēdējo meditāciju, pēdējo paškaitējumu pirms visi paškaitējumi kļūs bezjēdzīgi.
Tu klusējot raudi. Ne jau par mani, ne jau par mums. Par šo vietu, kas apēda mūs dzīvus. Par visiem sapņiem, kuru piepildīšanās jaunībā likās saulaini nenovēršama, bet tad atnāca divtūkstošie, kari, iebrukumi, migrācijas un te nu mēs esam. Pasaulē, kas atgādina kodolapokalipsi, bet vēl pirms kodolapokalipses. Kad cilvēki pārvērtušies par zombijiem un klīst, smadzenes meklēdami. Un šobrīd, vienīgā iespēja šķiet - ļauties. Atteikties no visa, kas bijām un sākt šo dzīvi vēlreiz. Vienkāršāk, bez Debisī, Ešenvalda un Šopēna. Bez Monē, Ticiana un Rembranta. Ar kotleti un aļķīti, toties.
Atteikties no ideāliem, amerikāņu sapņa un pasaules pie kājām. Ienīst tos, kas spogulī neredz mani vai tevi. Jo tikai viņi ir vainīgi pie tā, ka mums nesanāk. Ne jau mēs. Mēs esam upuri un cietēji. Atsūtiet, lūdzu, lidmašīnu, kas nomet pāris paletes tušonkas.
ты выбрался из бедности, но хочется назад... |
|
|
| |
[Apr. 1st, 2026|11:58 am] |
Reizēm ir sajūta, ka es dzīvoju filmā.
Tādā Bohemian Rhapsody tipa stilu mikslī, kur jaucas arthouse ar postmodernismu; kur vienu ainu režisējis Balabanovs, bet otru - Vess Andersons.
Lasot šīs rindas, aizdomājos, vai tas neliecina par kaut kādu sava veida bipolaritāti? Vai arī tas vienkārši ir normāli, ikdienas čerņas un prieku balanss. Priecīgs galvenais varonis ar sakvojāžu rokās maršē cauri pavasara gaismas pielietai pilsētai, bet sakvojāžā - bandīta galva, piemēram. Vai bioloģijas kabinetā nozagtas burkas ar preparātiem, kuru saturu izdzert varonis dodas. Varonis. Personāžs. Tēls. Kretīns.
Bet varbūt datorspēlē? Vai pac-man, navigējot cauri labirintam, vispār zina, ka viņu medī spoki, pirms ir par vēlu? Varbūt arī viņš, īsti happy-go-lucky stilā, maršē cauri gaiteņiem, nemaz nenojaušot, ka viens nepareizs pagrieziens un viss. Pac-man beigas iestājas momentā, bez ciešanām. Žēl, ka cilvēkiem ļoti bieži tā nesanāk. Mēs ciešam, mokāmies, mocām, apgrūtinām, līdz nonākam pie nenovēršamā iznākuma. Bet varbūt tas iznākums mums uzglūn nepārtraukti, bet mēs vienkārši, to neapzinoties, visu laiku pamanāmies aizbēgt.
Vells viņu zina.
Un vispār. Noskaties nejēdzīgu filmu. Piemēram, Happy go Lucky (2008). Nejēdzīga. Bet laba. Bet nejēdzīga. Tava dzīve nemainīsies. Bet diez vai paliks sliktāka. Tāpēc arī nejēdzīga. |
|
|