Sievietei, kuru reiz mīlēju, aizvien ir klīniskā hroniskā depresija. Tas būtu vēl ok, bet viņa aizvien ir ierāvusies tik ļoti sevī, tik ļoti nelaiž nevienu klāt, tik augstprātīgi uzceļ mūrus pa sevi, ka visas tuvošanās beidzās ar, labākajā gadījumā ielaišanu pa pils vārtiem un viesistabas ierādīšanu, no kuras varēju sakliegties ar viņu cauri mūriem.

Depresija ir prāta izmaiņas, taču raksturs ir cita lieta. Ja cilvēks spēj būt ievainojams un vājš, atklāts Tavā klātbūtnē, tur noteikti ir nākotne.

Jo citādi sanāk "man ir hroniskā depresija, bet es Tev nestāstu, kā jūtos, un man vienalga, ka Tu pa gabalu redzi, ka man ir slikti". Tādā negāciju mākonī ir daudz grūtāk dzīvot, nekā ar cilvēku, kurš reizi divās nedēļas grib histēriski raudāt uz pleca bez iemesla.