es izdomāju savas realitātes - te, teiksim, sēžu bārā, strādāju slinkojot savus darbus, dzeru alu.
bārmene man piedāvā nogaršot alu, ko es, protams, arī daru. tomēr es kaut ko nolasu. kā kāds, kurš
pārāk aizraujas ar sazvērestību teorijām - es izdomāju saiknes lietām, kurām nav saikņu.
teiksim, es pārjautāju par alu - man liekas, ka kurš gan uzdod tik stulbu jautājumu, bet
par to iedomājos tikai redzot bārmenes seju, vaibstus, spēji/vāji uztveramās sejas šķeltnes.
es tikai pārjautāju vietu, no kurienes nāk šis alus - var bū† jau esmu piedzēries, varbū† ne.
šādas domas mani vago katru reizi, kad es kaut kā mijiedarbojos ar ārpasauli, katru reizi, kad
es dzīvoju (jo taču mijiedarbības ir dzīvošana un tamlīdzīgi).

es pirms tam perefēri novēroju, kā viņa ar savu māti runā, viņa bija ienākusi, laikam jau
pavisam parasti apciemot savu meitu, noskaidrot, kā iet un tamlīdzīgi. viņa jautāja - "Tev ir pase?",
"Tev ir etalons?". Mani aizskāra šīs rūpes. Es, šķiet, apzinājos, ka man nebūs bērnu. Es neesmu no tiem.
Jaunībā nepaspēju, negadījās, tad vidusgados es kaut kā pārāk meklējos, tad tagad jau tas viss ir garām.

Mani šausminājusi doma, ka atrastos pozīcijā, no kuras neko nevar pasākt. Es esmu tādā tagad.
Bet nav briesmīgi. Nav nekā. Nebūs bērnu, nu nekas, es pat nevarētu viņus iedomāties, viņu
nav bijuši tāpat, es neesmu neko zaudējis.

Tas liek domāt par to, ka baidīties nav ne no kā, šis viss taču tikpat nemanāmi arī beigisies.
Tikpat nemanāmi, kā izdzeras mani ali un es eju prasīt nākamos. Tikai es ceru, ka nebūs nekas nākamais
pēc šī visa. Man pietika ar vienu.