pateicoties negaidītai haļavai, arī es beidzot biju īsta latve un devos un teijāteri. līdz šim liku šitai padarīšanai diezgan lielu nikolaju virsū. tā laikam bija tāda kā pasīva pretošanās vispārpieņemtajiem stereotipiem par to, ka regulārs teātra apmeklējums ir krunkainu smadzeņu pazīme un neiet uz teātri nav smalki. tomēr vakardiena ir apgriezusi manu dzīvi kājām gaisā, mani horizonti ir kļuvuši plašāki un esmu sajutusi sevī mazu teātra mīli. un četras ar pusi stundas cietā krēslā bez iespējas izstiept kājas šķiet tīrais nieks! no šodienas pasludinu gunu zariņu par savu mīļāko aktrīzi. viņa patiesībā jau sen pretendēja uz šo titulu un beidzot vakar pie tā arī tika. vecās sieviņas un pusaudze-dzejniece viņas izpildījumā lika raudāt sajūsmas asaras. un vēl tīri tāds žagatiski liels prieks par tērpiem. riktīgs vīii un garīgs baudījums.