viena no nepatīkamajām lietām, ko laiku pa laikam nākas piedzīvot robotu rūpnīcā, ir mērīšanās gailīšiem - kas kuram cik daudz un par kādu naudu. man, kā cilvēkam, kas mantiņas iegādājas galvenokārt vajadzību nodrošināšanai nevis atrādīšanai kaimiņiem, metas šķērma dūša. nēnu, patīk jau man arī bling-bling lietiņas, bet līdz šim nebija nācies visiem garāmgājējiem uzrādīt to cenu.

sarunas tēma "TV kaste. Kuru ņemt?" kāds izvira hipotēzi "LCD". un tad atiet. "vai tad kāds vēl pērk ne-LCD?" "nu...." "ne-LCD tak nerāda gana labi! atnāciet pie manis, varēsiet salīdzināt. man ir LCD*" "nav tiesa. man ir pēdējās paaudzes LCD. nemaz tik kruti nav, jo... (tech arguments)" "nu, nu, tikai nevajag, ja!" un tādā garā turpinās kādu brīdi, līdz man ir jāsaķer galva un jābrēc, ka man vispār ir visparastākais telvīzors un nekādu sūdzību nav. pēc kā uz mani paskatās taaaaadām acīm. nu, kā uz vietējo ciema dīvainīti.

un tā laiku pa laikam. par mēteļiem. par smaržām. par remontiem. par mašīnām. par mobīlajiem. par ceļojumiem. un patiesībā visiem ir pilnīgi vienalga, kur tu esi bijis vai kas tev pieder. galvenais - cik tas izmaksājis. cenu var nosaukt arī netieši - it kā starp citu pienākot pie kolēģītes galda un paziņot ka tev ir Kaļvin Kļain apenes. nu, visi taču zin, cik tas maksā, ja?

kādu laiku šos tekstus filtrēju, nepievērsu tiem pārāk lielu vērību un tādejādi arī nesatraucos. bet šodien nonācu pie slēdziena, ka cilvēki patiesībā nemaz nerunāja par to, kura TV kaste ir labāka no praktiskā viedoļa. viņi runāja par to, cik biezs kuram maks. viņi mērīja gailīšus. un tas mani satrauca, jo man laikam tomēr netīk, ka ļaudis gūst apmierinājumu, apliecinot sevi šādā veidā. man laikam gribas to apliecinājumu izjust citādi.

* to uuberīgo TV kasti esmu redzējusi. un pēc tam visu vakaru šausminājusies par to, cik kroplu bildi tas rādījis. tā ka sajūsmu patiešām nespēju just.