kaut kas balts krīt no gaisa. liek domāt par to, ka lēnām tuvojas kārtējā dzimšandiena. atkal gribēsies paslēpties un necelt telefonu. man ir paniskas bailes, ka būs kādam jāatskaitās par to, kas ir un kas nav paveikts. jāklausās zīmīgās frāzēs par bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu un izvairīgi jāsolās piestrādāt pie šā jautājuma, lai māmiņai un dzimtenei prieks.

bet varjaubūt, ka tik traki nebūs. neviens neko neprasīs. un būs baigais abloms, ka tā.