lasot putnupr stāstu "poka, zajac!", atcerējos, kā man pašai reiz gadījās.

rudens. esmu metusi ap kaklu tādu palielāku lakatu. atbilstoši foršo un stilīgo modes prasībām. pieturā ieplanē vīrietis vidējos gados, rokā "lotes" piens vai jogurts. nēnu, man ta kas, lai tak cilvēks lieto, kas viņam tīkas. novēršos. vīrietis pieplanē man klāt un saka apmēram tā: "извините, вы на индейку похожи!" manās acīs acīmredzot ir neizpratne, jo vīrs tūdaļ metas skaidrot, ka nevis pēc indiānietes es izskatoties, bet pēc tītara. jā, tieši tītara. esot putns tāds. kad šis jautājums nu ir noskaidrots, saku paldies. bet laikam ar tādu izteiksmi, ka vīrs momentā palec nostāk ar tekstu, ka nevajagot jau uzreiz TĀ!

vēl joprojām nesaprotu, kas liek tāda tipa ļautiņiem tramdīt miermīlīgos iedzīvotājus un likt viņiem uzklausīt savus vērtīgos komentārus.

man, protams, arī ir ļoti daudz, ko teikt par garāmgājējiem. viens otrs izskatās vern jestri. vakar pat redzēju meiteni, kam džīnām uz dibena bija uzzīmēti enģeļa spārni. un vēl kaut kādi mistiski skruļļi, kas līda laukā no... emmm... dibina. padomāju, ka skruļļi akurāt pareizajā vietā ir.  par spārnu novietojumu gan biju mazliet pārsteigta. tad vēl kādai meitenei pa visu bikšu aizmuguri bija no stikliņiem darināts uzraksts "versache". arī ļoti smuki.