nogurums
beidzot sāku nogurt no agrās celšanās divu gadu garumā. zudusi enerģija un prieks vispār jebko darīt. situāciju īslaicīgi uzlaboja britu salu apmeklējums. iespēja krustu šķērsu slaistīties pa pilsētu, ēst kad un ko sagribās un vispār pilnīgi ne uz kurieni nesteigties. tomēr nupat jau atkal agrā celšanās no rītiem sāk apgrūtināt. nēnu piecelties jau vēl kaut kā var, bet savākties raženai virpošanai pie darbagalda - to gan ne.
jā, septiņi man ir liels agrums. zinu, ka ir ļaudis, kas ceļas vēl agrāk un jūtas normāli. bet gulēt viņi arī iet necilvēcīgi agri. es savukārt nespēju aiziet agrāk par 12iem gulēt, jo citādi man šķiet, ka es laupu sev jebkādu iespēju padzīvot ārpus darba. tā vismaz var pasēdēt ar adatām un diegiem rokā un pa vakariem radīt ko siltu un pūkainu, piemēram.