tauki

pikaso ar savu stāstu par sabiedrisko transportu atgādināja, ka man arī bija ko teikt.

pirms dažām dienām rīta autobusā iespraucās divas sievietes solīdos gados. izskatījās pēc skolotājām vai valsts orgānu darbonēm. daudz nekļūdījos. viena no viņām laikam strādāja mākslas muzejā, jo sāka otru aģitēt, ka jānāk esot uz muzeju nakti un tā. bet ne par to stāsts. abas sievietes, kā jau pienākas valsts orgānu darbonēm, bija visai kuplas miesās. tāpēc viņām nācās spraukties autobusā gluži kā šaurajā bezizejā un cieši piespiest savas miesas pie manējām. un tad es ar lielu izbrīnu konstatēju, ka sajūta, apaļās sievas dibenam spiežoties pret manu kāju, ir apmēram tāda it kā tas būtu spilvens - vēss, mīksts un nedzīvs.

parasti jau transportā var ķert visādas trakas izjūtas. elkonis ribās. dāmu kurpes nagliņu papēdis uz tenisčības vai netīrs zābaks uz baltas kurpītes. dīdoņa, kas nespēj nostāvēt mierā un trinas gar muguru. spraucoņa, kam noteikti jānokļūst autobusa otrā galā neatkarīgi no tā, pa kurām durvīm pats iekāpis. milzu vāveres, kas visu ceļu agresīvi kustina žokļus. trakoti smirdīga bomžu tante. austiņu mūzikas klausītāji, kas rūpējas par to, lai viss autobuss noteikti dzirdētu, ka viņi klausas abnormāli laikmetīgu ģitāru grabināšanu vai ritmisko klubu mūziku. aurojošs vadītājs (nestāviet TUR, es neredzu spoōoguli!). visādu izmēru skolnieki ar mugursomām. viņi parasti ģriežas uz riņķi, lai ar savu milzu somu sabakstītu iespejami daudz līdzpilsoņu. atskabargaina soma, kas berzējas gar dārgās zeķēs ieautu kāju. un pats labākais ir čemodāns, kas bakstās dibenā. bet spilvena sajūta bija pirmo reizi.

apdeits. atcerējos vēl vienu atrakciju sm stilā, kad manas daiļās cirtas tiek sagrābtas ar kādu svešu roku un piespiestas pie turēšanās stieņa. izjūtas līdzīgas kā bērnībā, kad mamma ķemmēja matus un pina bizes.