nolēma daktere manu zirnekli vispirms nosist ar elektrību un tikai tad vilkt ārā. aizsūtīja pie dakteriem, kas šito pieprot. jāsaka, man nekad nav patikušas fizioterapijas kabīnes. un pašas procedūras jau vispār, ja, uzmet tev virsū slapju lupatu un laiž cauri strāvu. bet ne par to. šoreiz par telpām. man gandrīz elpa aizrāvās. ejtunost, kā filmās! palielā telpā rinda mazu, tātad, kabīnīšu. katrai priekšā aizkariņš. nuja, tā vajag. privātumam. un tad man jāiet uz kabīni numur tādu un tādu. a tur, aaa, iedomājieties, ne jau finiera sieniņas un ar knopkām tas aizkariņš piekabināts, nē, tur ir normāls metāla būris! jā, būris, ar visiem griestiem! un vidū liels koka krēsls, ļoti brutālām formām. un balts. un sienas slminīczaļas. un tas režģis arī. un pār otra krēsla atzveltni nevērīgi pārmesti kaukādi kabeļi, kas pēc auto piepīpētāja izskatās. a māsiņa rosās itkā tas viss būtu pavisam normāli.

un uz 10 minūtēm iekrist snaudā arī neizdevās, jo man likās, ka es vibrēju. aizverot acis, vibrēšana kļūva jocīga. kad jau beidzot pieradu un biju gatava laisties miegā, atskanēja zvans un nāca māsiņa.

cik dīvains piedzīvojums. rīt atkal jāiet.