ēst marcipāna figūriņas ir šausmīgi.

man jubilejā tika iedāvāts tāds izstrādājums pingvīna formā. šākumā tas šķita visai bezpersonisks. jauks, bet bezpersonisks. tad māsa pateica, ka tas izskatoties pēc viena no superīgajiem madagaskaras multenes pingvīniem. kopš tā brīža es nespēju uz viņu skatīties un domāt par to, ka reiz man viņš būs jānogalina un jāapēd.

kādu mēnesi viņš sēdēja uz ledusskapja un vēroja mani. es vairākkārt tuvojos viņam ar nazi rokā, bet tomēr nespēju izdarīt TO. viņam bija tik skaistas acis un rozā vaidziņi!

pirms nedēļas viņam tika iedots vārds. nu kā lai nogalina marcipāna pingvīnu ar vārdu?

bet vakar viņš tika noslaktēts. es vairs nespēju izturēt viņa pārmetošo un ciešanu pilno skatienu, kad viņš tur diendienā tupēja un gaidīja nāvi. galva nost un ... viss.

bet jocīga sajūta. vēl šodien. marcipāna figūriņu ēšana nav priekš manis, jeibogu.