jānožāvē dažiem labiem asaras par to, ka netiek iesniegtas atskaites. noskatījos tātad kārtējo filmu par fīreru. nosaukums tāds episks. viss, kas ir "rise and fall", ir episks. a iekšā sižetiņš, kas organizēts tipa no pilsoņa parastā skatu punkta. ar ilustratīviem video it kā no ģimenes personiskā arhīva. es tiešām nemāku teikt, cik autentiski tie kadri bija. bet nu noskaņu radīja. bija kolosāli skati no partijas salidojumiem un fīrera piecdesmitās dzimenītes. iespaidīgi. tiešām iespaidīgi. no tāda izmēra dekorācijām cilvēkam parastajam jumts aizbrauc momentā un ar viņu tad var darīt visu, ko vien kārojas. likt soļot ierindā, piemēram. žēl, ka tagad tādas monumentālas instalācijas vairs netaisa. patriotiskās jūtas mostos viens divi. nezinu, tur, teiksim, stacijas laukumā vai lidostā uzstādīt stokmaņa izmēra laimas slotiņu. kā iebrauc rīgā, redzi šitādu zīmi

un saproti, ka esi mājās. bet atgriežoties pie. skatoties tos kadrus par nacistu partijas salidojumiem, atcerējos skārda bungas. bija tur tāds moments, kur galvenais varonis sēdēja tribīnēs zem fīrera un, uz savām bundziņām bungojot valšus, jauca šamējiem nost marša ritmu. diezgan disturbējoši, tā sakot. tās bungu ainiņas dēļ episkos kadrus es īsti nopietni nevarēju ķert. nu, bet pašās filmas beigās es jau sāku domāt, kas par lietu, kāpēc tik maz uzmanības tiek pievērsts ebrejiem. un tad, lūdzu, še būs. "ja jūs būtu vācietis vācijā kara beigās, atbrīvotāji jūs sūtītu obligātajās ekskursijās uz tuvākajām darba nometnēm." un ta rāda damočkas ar mutautiņos iespiestiem deguniem un izbolītām acīm. vai aizžiegtām. filmas beigas. nu, tā. īsumā.