Kāds nu tur spiediens! Iespējams, ka kādam tiešam šķiet, ka laiks, kas pavadīts, darot kaut kādu apmaksātu h**ņu, ir vērtīgāks par to, kas tiek pavadīts ar mīļiem cilvēkiem. Un varbūt kādam liekas arī, ka šmotkas, glamūrs un komandējumi uz Parīzi ir baigais WīĪī, kā dēļ var upurēt savu privāto dzīvi, un vēl kādam varbūt liekas, ka ir baigi kruti vecumdienās būt tādai sirmai, bagātai un nelaimīgai, visu neieredzētai stervai kā Strīpas varone.
Bet, kā reiz lasīju vienā mīlīgā lubenē: "Uz nāves gultas guļot, vēl neviens nav kunkstējis - cik žēl, ka vairāk laika nepavadīju savā birojā!" Lūk, tas ir uzskats, kuram es pievienojos, un tāpat kā filmas veidotāji domāju, ka tas ir sātans, kurš, Pradās/šmadās saģērbies cilvēkiem iedveš ilūziju par darbaholismu, karjeru, blablabla kā ceļu uz laimi. Uz elli tas ceļs ved, nekur citur.:)