lasot biedru (te un te) pārdomas par vienkāršo ļaužu nepieciešamību un viņu esības izpausmēm, atcerējos kādu epizodi sabiedriskajā transportā. māte, tēvs un bērns ratiņos. bērns mazs - vēl nerunā. māte, tēvs - runā. katra vārda galā piemin viens otra māti. pārējo vārdu krājums apmēram elločkas ļudojedkas līmenī. neatceors vairs, par ko viņi abi runāja. nu, pieņemsim par to, kā ļoļiks vakar sadzēries darīja to un to vai žora sadzēries un izmests no darba. nu faktiski nav tik svarīgi, par ko. svarīgi - kā. nenoturējos un uzmetu viņiem aci. izskatījās briesmīgi. nē, nē, nebija nošmulējušies vai saņurkājušies. normāli tā sakopušies iespēju robežās. bet nu sejas! kaut kad vēlāk redzēju atkal šo ģimenīti savā pieturā. atkal kaut ko svarīgi apsprieda. fāters slaidi spļāva zemē un visādi citādi kulturāli uzvedās. tajā brīdī es iedomājos par bērnu. tagad viņš tur guļ ratiņos. mirkšķina ačteles un mēģina izdvest artikulētas skaņas. bet ko viņam spēs dot vecāki? varjaubūt, ka emociju ziņā būs ok, jo vecāki mazo apčubināja kā jau parasti vecāki to mēdz darīt. bet cik liels būs šā bērna vārdu krājums? kādā skolā viņš ies un kā mācīsies? kur liksies pēc beigšanas? vai arī viņam būs tāda pati tukša sejas izteiksme kā viņa vecākiem? un vai viņš nenonāks situācijā, kad daži citi "daudz burtu grāmatās izlasījuši" apspriedīs viņa pieres augstumu? tagad viņš ir tik jauks mazulis sārtiem vaigiem. tieši tāds pats, kā grāmatu tārpu bērni. gribas cerēt, ka viņš neņems piemēru no vecākiem.