dimdimdim dim dimdim
labi, pierunājāt, dodiet tos mīnus 30. vai pleznas, esnez. šorīt, vārdsakot, pārsimts metrus no mājas atdūros kaut kādā uzburbuša sniega laukā. a man kājās skaisti jauni melni zamša zābīši (nu, labi ne jau zamša, bet no tās šnites) ne ta pāri iet, ne ta atpakaļ uz mājām un zvanīt priekšniecībai, ka šodien darbā nebūšu, jo man nav laivas. tak saņēmos un raudādama laipoju pāri. un kad jau biju gandrīz līdz darbam aizlaipojusi (40 minūtēs, parasto 20 vietā), man tika celts priekšā pēdējais šķērslis - milzu ezers pie gājēju pārejas. un ne tikai. ezers jautri kūsāja arī gar visu ielas malu. tipa, jāsaceļ svārki un jālec pāri, vai. labi vēl, ka man negadījās kā fjoklai. tad es būtu sajukusi prātā uz līdzenas vietas. un nesakiet, ka vajadzēja vilkt gumijniekus. man kaut kā liekas, ka pilsētas budžetā kaut kad bija naudiņas visādu šitādu nokrišņu savākšanai. vai arī tie māņi vien un, kā te nesen kāds izteicās, katrs pats savas laimes kalējs - rātni pērk lāpstiņu un stum sev pa priekšu līdz pašam darbam?