pinu māsai plastmasas puķu vainadziņu, ko uz kaukādu tur kārtējo festiņu vilkt. lai varētu stāvēt visiem priekšā ar tādu milzīgu kroni uz galvas. bet tas tā - ievadam. stāsts patiesībā ir par to, ka šā projekta ietvaros es pirmo reizi lietoju līmes pistoli. jāatzīst, ka visu savu apzinīgo mūžu esmu uz šo instrumentu raukusi degunu un teikusi, ka tas ir pē un pf. ne jau instrumenta kā tāda dēļ, bet dēļ tā, kāds izskatās gala produkts. milzīgi līmes kluči ar astēm uz visām pusēm. nav nekāds smalkais skats. njā, tagad zinu, kāpēc. tā stulbā līme tak vislaik tek un staipās! dienas beigās tu attopies viss ietinies smalkos līmes pavedienos. kas turklāt nav nemaz tik viegli pārraujami, jo tie, sassodīts, tikai stiepjas un stiepjas un nekad nepārtrūkst! es vispār gribētu paskatīties acīs tam, kas šito elles iekārtu ir izdomājis! nenormāli neērts tūlis! bet, no otras puses, vainags tomēr izdevās samērā glīts.

un turas kopā ar'. kas nav mazsvarīgi.

p.s. mēģināju salīmēt pirkstus. neizdevās. slikti līp. apsvilināties gan var, ja pamanās iegrūst pirkstu tikko izkusušas līmes peļķītē.