daļa pirmā. vai tev patīk manas bikses?

latviešu estrādes izpētes nolūkos tiku aizvesta uz džei stīver koncertu.

dzintaru koncertzālē nebiju bijusi kopš bērnības. vispār tur ir diezgan jaukiņi - riņķī kociņi un krūmiņi, svaigs gaiss. tikko bija nolijis un tādejādi bija pat vēl svaigāks. zālē grīda gan ir slidena, kad mitrs. bet nu, kas gan tas ir, salīdzinot ar mūžību. nu, lūk. pie otrās dziesmas sākās čīkstēšana, ka esot garlaicīgi, ka jājejot projām. es teicu, ka nebūs te nekāda nodevīga bēgšana un jāpaciešas vēl dažas dziesmas. ziniet, tas trakākais ir, ka ne jau mūzika mani garlaikoja un ne jau tās dēļ man gribējās iet prom. nē. vienkārši čalis nēnormāli vārās. nu, vienkārši nēnormāli. pēc katras dziesmas. akdies, nu, cik var. tā jau tempu pat bregovičs var zaudēt. neveikli jociņi. mēģinājumi interaktivizēt publiku, jautājot, vai tai patīk paškeviča bikses. a viņējās? nepatīk? nu, tad tagad tagad jāspēlē depresīva dziesma. pēc bikšu joka arī es beidzot biju nobriedusi doties prom.

tiesa šodien dzirdēju atsauksmes, ka publika pēčāk esot lauzusi krēslus un rāvusies dejot. tad jau laikam es kaut ko būšu ne tā sapratusi.

daļa otrā. oči čornije

un tad mēs nonācām kādā jūrmalas teltī, kur notika svinības krievu stilā un banda rāva vaļā džipsīkingus, banderasus un best of krievu romances. lūk, īstenais tusiņš! jūra, smiltis, saulriets un pilnīgi kaut kāda nereāla tāda mūzika. puiši ģitāras strinkšķināja absolūti kolosāli. tiesa, uzzinot, kas tie bija un ieraugot viņu plakātus, bija jāķer pie sirds. bet tad atkal bišku padomāju un sapratu, ka viss ir pareizi. plakāti tikai apliecina, ka šiem puišiem tāda mūzika ir dvēslē. un galīgi nemaz negribējās iet prom.