es, vārdsakot, iegādājos jaunus zābīšus. vecajie bija no sālssniega uzburbuši un papēdis bišku ļurinājās. tas nozīmēja, ka, punkts pirmais, nav dailes un, punkts otrais, nav stabilitātes. ilgi raucu degunu uz tiem apaviem, kam papēdis плавно переходит zolē un otrādi (piemēriņu skatīt te). ibo likās man, ka tādus ar zemu papēdi valkā vecmāmiņas un tādus ar augstu papēdi - modņicas. bet es esmu kaut kur pa vidu. uuuun turklāt es ļoti augstu papēdi nemaz nevaru vilkt, jo tad sāku izjust tikpat ļotu sāpi atsevišķās ķermeņa daļās. bet pirms pāris dienām mani no veikala apakšējā plaukta kautri uzrunāja kāds zābaks. nolēmu vismaz pamērīt. bet nācās nopirkt. tas murrādams apķērās man ap kāju un visādi izrādījās cik labs esot. sak, i papēdis pareizā augstuma, i modelītis zolīds - drīkst priekšniecībai tādā paskatā acīs rādīties. tak mans prieks par pirkumu jo lielāks tapa šajās dienās, kad pilsēta kļuvusi par slidotavu. kongresu nama priekša vispār, es jums teikšu, ir viena plaša un nebeidzama šķēršļu josla. bet mani jaunie zābīši ir kā tanki un tāpēc uz ielas jūtos diezgan stabila (tfutfutfu). vismaz kāds prieks dzīvē.

un vēeel tiem ir piecpacmit milimetru platforma. tāpēc es tagad varu jautri šļakstināties pa seklām peļķēm. juhū!