kōds
a  vēl es pa brīvdienām atkal izlasīju davinčikōdu. man atdeva manu grāmatu. sāku tāpat vien šķirstīt. es tikai pirmo nodaļu pārlasīšu. un tad jau - kā liksi plauktā puslasītu grāmatu. bet jāatzīst, ka nav vērts tiešām. šitos jālasa tikai vienu reizi un lielā ātrumā. lai gan jāatzīst, man pirmajā reizē kaut kā nepieleca, kas tur grāmatas beigās domāts ar tām piramīdām augšā apakšā. bija tā, ka es labi ieskrējusies lasu, bet grāmata pēkšņi ņem un beidzas. tā man domas no pārāk straujas apstāšanās atsitās pret pieri un sakrita atpakaļ kaudzītē. šoreiz beigas jau apzināti lasīju lēnāk.