11:11am: direktorīte mērkaķe
sēžu, vot, pie meila, ko sūtījusi viena te mūsu paralēlā ceha vadītāja, atsaucoties un manu vēstījumu, kas saturēja info par to, ka man salūzusi virpa un sekojoši man sanāk viens vienīgs brāķis. a vadītājas meils savukārt satur ironju: "a seilzrepu painformēt nevajadzētu?" tā nu es sēžu un jau kādu stundu nevaru saprast, ko viņa ar to bija domājusi. ka man vajadzētu painformēt? vai kādam no pārējiem meila adresātiem? vai varbūt tas bija tāds jautājums, kas neprasa atbildi? vot, kad es izaugšu liela, tad es gan saviem darbinieciņiem došu skaidrus un gaišus uzdevumus, lai šamiem nav jāmeditē pie maniem meiliem. lai strādā rupuči.
2:23pm: daudz laimes
arī tiku pie alvas lopa (zivs), kam papīrīc vēderā. šim gan bija jāvelk pa muti laukā. ziņojums bija tīrā mistika. tad zvērs tapa kausēts un iedžahnīts aukstā ūdenī. sanāca ķeburs. ēnā pret sienu tas izskatījās pēc jūlija cēzara. к чему бы это?
3:19pm: kōds
a vēl es pa brīvdienām atkal izlasīju davinčikōdu. man atdeva manu grāmatu. sāku tāpat vien šķirstīt. es tikai pirmo nodaļu pārlasīšu. un tad jau - kā liksi plauktā puslasītu grāmatu. bet jāatzīst, ka nav vērts tiešām. šitos jālasa tikai vienu reizi un lielā ātrumā. lai gan jāatzīst, man pirmajā reizē kaut kā nepieleca, kas tur grāmatas beigās domāts ar tām piramīdām augšā apakšā. bija tā, ka es labi ieskrējusies lasu, bet grāmata pēkšņi ņem un beidzas. tā man domas no pārāk straujas apstāšanās atsitās pret pieri un sakrita atpakaļ kaudzītē. šoreiz beigas jau apzināti lasīju lēnāk.