rediiss

zin @ 4:51pm: bet vispār, esmu tajā stadijā, kurā izmazgāt matus ir lielas saņemšanās un piespiešanās jautājums

black_data @ 4:51pm: Sofi Tukker - Boba
https://www.youtube.com/watch?v=BYN8SNe9QBY

putnupr @ 1:27am: Vīkendā biju uz biatlona mačiem, atrakciju teltī pamēģināju šaut mērķī, un trāpīju. Man netrīc rokas. Prasmes noderētu.

black_data @ 4:50pm: Harry Styles
Jaunākajā SNL bija Harry Styles. Tas ne tikai radīja vēlmi iečekot viņa jaunāko daiļradi, pēc piezīmēm spriežot tā atšķiras no senākas viņa daiļrades, bet es uzzināju, ka šis dude mēdz uz pasākumiem vilkt visādus ekstravagantus tērpus. Pats par sevi tas nav netipiski slavenībām, bet man patika sketčs par to, ka random dude ikdienā nevar atļauties uzvilkt to, ko var atļauties Harijs Stails uz sarkanā paklāja. Sketčs, protams, bija pārspīlēts, un tam nebija arī pienākums sniegt kontekstu šai "problēmai", bet tas iekļāvās tipiskā SNL un pārējās popkultūras diskursā par seksīgo lampu. Apakšžanrs tam, ka visas sievietes iekārto Džeisonus Momoa vai Maiklus B. Džordanus, ir sieviešu neapstrīdama fanošana par saldajiem zēniem. Un te man rodas jautājumi par tādu kā divkosību, kas iespējams ir kaut kāds pašcenzūras un savu jūtu apspiešanas produkts. Ja vien mēs neejam tādā primitīvā cilvēku dalījumā skaistos un ne tik skaistos, no kura mēs saprotam, ka Harijs Stails būs pievilcīgs arī krokšos un netīrā t-kreklā, tad no kurienes nāk šis apbrīns par viņa dzirkstošo personību, kamēr average Joe mēģinājumi tapt vizuāli mazliet vairāk interesantam ir izsmejami. Protams, visi mēģinājumi kaut kad atduras pret neveiksmēm, bet tā vien šķiet, ka vairumam nepienākas kredīts pat mēģināt. Man varbūt pietrūkst queer eye, bet man Harijs Stails šķiet vienkāršs dude, lai gan es māku lietot gūgli, un redzu arī viņa ļoti pārproducētos foto, bet tādu netrūks jebkura izskata slavenībai. Ar šo visu es gribēju teikt, mēs paši par sevi varētu justies labāk, ja kolektīvi iemācītos dot sev brīvību darīt lietas, kā arī ar labticību un mīlestību mācētu gan izteikt, gan pieņemt kritiku par to, kas tomēr neizskatās baigi labi, un tad arī ne tik veiksmīgās lietas nekļūtu par tādu kā spīta spēli, kur cilvēks ir uzdrošinājies pamēģināt vienu lietu, un tad nu viņam ir jāiet uz visu banku.

zin @ 10:00pm: Evidence Of Embrace - Tribes of the City

zin @ 7:18pm: aptauja
kādi ir jūsu remonta ieteikumi?
ko noteikti darīt, ko noteikti nedarīt
ko "likt", bez kā var iztikt?
1 ist dzīvoklis, budžets nav grandiozs
plānoju atstāt gāzes plīti

upd.paldies

acidkitteh @ 9:43pm: Rust deterministiskā atmiņas pārvaldība ir baigais ņom ņom

putnupr @ 11:58am: Biju ciemos, un ieraudzīju

putnupr @ 11:17am: Pirms 20 gadiem

Marts 13., 2006

23:19
nekas TĀDS - liels, balts un pūkains trusis, nav noticis. visu dienu domāju par stomatītu, ka derētu iekosties nekvalitatīvā asfaltā tā, lai asinis šķīst, jo gļotāda kut, bet pievakarē, virzoties pa veikalu Alfa, domāju, kaut nenokristu zeķubikses. vēl suns saslimis un slēpjas pie manis, šim liekas, ka manā pusē nav sāpju
(ir doma)

23:40
darbā kolēģiem parādīju savu falšo draugiem.lv tēlu, nez, vai vēl gribēs "draudzēties", vai gribēs uzticēt kaut kādus darbus, varbūt domās, ka esmu nelīdzsvarota un neuzticama
(11 raksta | ir doma)

f @ 7:15pm:

honeybee @ 9:12pm: vēl konstatēju, ka tulkojumā esmu ierakstījusi nevis "slavenos varoņus", bet "slavenos varņus"

f @ 9:09am: vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.

piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.

black_data @ 8:20am: Ja es pētītu vīrusu izplatību, es izmantotu tādus pētījuma objektus kā es - cilvēkus, kas strādā attālināti, daudz laika pavada mājās, un ar limitētu ekspozīciju publiskā telpā. No mūsu divu cilvēku mājsaimniecības nepārprotami var secināt, ka darbs klātienē ir nepārprotams līderis saslimšanas gadījumu izraisīšanā. Ar diezgan lielu atrāvienu otrajā vietā ir grupu sporta nodarbības. Te gan varētu būt zināma saistība ar konkrēto sociālo burbuli, bet pagaidām individuālās tikšanās, mājas ballītes un ēdināšas vietu apmeklēšana vispār nekādi nepapildina saslimšanas statistiku.

Mani drusku pārsteidz, ka es esmu sācis slimot, pat ja simptomi ir visai minimāli, bet es iespējams varu izdarīt arī visai ticamu minējumu par iemesliem. Man gribētos domāt, ka cilvēki apzināti nenāk slimi uz sporta nodarbībām, pat ja man tam nav pierādījumu, bet nākt slimiem uz darbu man šķiet diezgan sociopātiski, ja nav nekādu šķēršļu attālinātam darbam. Es nevarētu nopietni to pārnest cilvēkiem, kas strādā stroikā vai zivju rūpnīcā, bet ofisa planktons ar internetu un datoriem gan varēja savākties. Tam nav citu šķēršļu, kā tikai tie, kas ir galvā.

black_data @ 12:02pm: Lord Huron - Bag of Bones
Man ir notrulinājusies sajūta par self pity, bet nez kādēļ šķiet, ka šī varētu būt diezgan laba dziesma. No sākuma mani aizkaitināja frāze par abstrakto aizgājušo personu, bet reabilitēja sevi pie brūkošām impērijām un pasaules nepastāvīgumu kopumā.

https://www.youtube.com/watch?v=59wcc2Ml-yk

black_data @ 1:49pm: Par sazvērestības teorijām
Ar sazvērestības teoriju sociālajiem iemesliem viss it kā būtu skaidrs.
(https://www.youtube.com/watch?v=R_8a3pMog8g)

Bet man liekas interesanti tas, cik ļoti mēs varam uzticēties paši savai realitātes sajūtai. Viens ir kaut kāda demence, kad ķermenis, ieskaitot smadzenes, ir jau sabrūkošā stāvoklī, kā tas attēlots The Father ar Hopkinsu. Bet pilnīgi vesels organisms kainda arī nav pasargāts no tā. Parasti uz cilvēkiem, kas aizraujas ar sazvērestību teorijām, skatās kā uz defektīviem, bet visa cilvēka prāta konstuētā realitāte ir abstrakcija uz abstrakcijas vairākos slāņos. Un ja mēs ticam zinātnei, politiķiem, ziņām un tā tālāk, tas nav galīgi absurdi, ka cilvēks var ticēt tam, ka kaimiņš ir citplanētietis tik pat lielā mērā, kā faktam, ka ASV ir uzbrukusi Irānai. Drošvien kaut kā sarežģīti var izskaidrot, kāpēc pēdējais kļūst par objektīvu faktu, bet pirmais ir tikai fantasms, es tikai saku, ka individuālas apziņas līmenī abas šīs īstenības var šķist vienlīdz patiesas, jo balstās tajos pašos bioloģiskajos mehānismos.

black_data @ 12:13pm: Kino: Bugonia
Pamanīju, ka Bugonijai pārmet oriģinalitātes trūkumu. Vēl šo to, bet arī oriģinalitātes trūkumu. Jāsaka, ka es īsti nedalu šo viedokli, kamēr tas nav brutāls plaģiātisms, un man nav informācijas, ka šis būtu tāds gadījums. Filma tomēr ir kaut kas vairāk par vienu ideju. Zināt es, protams, nevaru, bet es mazliet šaubos, ka es būtu ļoti nogarlaikots, skatoties Bugoniju, ja es būtu redzējis korejiešu filmu. Nedomāju, ka es esmu liels zaudētājs arī no tā, ka es esmu redzējis tikai Reservoir Dogs. Pie tam Lantims, atšķirībā no tā laika Tarantino, nav nekāds uzlecošais saulesstariņš, un ja viņam ir šķitis, ka šobrīd ir laiks uzfilmēt Bugoniju - so be it.

Bet kopumā man patika Bugonija. Es nezinu, kuru Lantima filmu es liktu uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet šī bija ļoti ok. Iespējams pie vainas ir mana šī brīža sajūta par pasauli. Man tīri labi patika trīs (vai varbūt četru) pasaules spēku attēlojums individuālos personāžos, iespējams visvairāk no visiem par dzīvi apjukušais Dons, kurš, protams, neteiks nē, kad viņam piedāvā brīvību, pat ja viņš nav spējīgs reflektēt par to, kas vispār ir brīvība kā tāda, un kas tieši viņam būtu brīvība. Bet visvairāk man patika filmas pašas beigas. Ja ir vēlēšanās, arī tām var piesieties par banalitāti un oriģinalitātes trūkumu, bet tieši tas, kā tas tika attēlots, man likās diezgan kruta. Tās beigas bija kā The Phoenician Scheme horeogrāfija filma sākumā. Loved it.

putnupr @ 8:48am: Pirms 20 gadiem 6. martā rakstu:

"kad man bija 12 gadu, tad domāju, ka spēlēšos ar lellēm visas dzīves garumā, kad man bija 22 gadi, tad domāju, ka vienmēr būšu iemīlējusies, jo tad iemīlējos visu laiku, šķita, ka tā būs vienmēr. re kā piekāsu. nav tādu vārdu kā visas dzīves garumā un vienmēr."

putnupr @ 8:35am: Kas šis par putnu?

black_data @ 11:53am: Ir dažādi viedokļi par saistību starp domāšanu un valodu. Es nosliecos tajā virzienā, ka doma var pastāvēt bez valodas, bet es arī saprotu, ka grūti novērtēt domu, kuru nav iespējams izteikt vārdiem.

Lai vai kā, es te nesen piefiksēju, ka mans iekšējais dialogs notiek divās valodās. Es varu sev izskaidrot kādēļ tā ir, bet tas tomēr bija neliels pārsteigums. Es vēl saprastu, ja es būtu attiecībās ar cilvēku, kurš nerunā latviski, un tad otra valoda būtu galvenais komunikācijas veids, bet manā gadījumā tā nav. Nekas cits neatliek, kā skatīties uz attiecībām plašākā kontekstā, un tur tiešām komunikācijas valoda bieži vien ir angļu. Te pat vairs nevar vainot tikai darbu. Arī izziņas valoda nu jau ekskluzīvi ir angļu, sākot ar vispārējām ziņām, beidzot ar specifiskām interesēm.

Es nojautu, ka šīs pārmaiņas ir diezgan neizbēgamas plašākā kontekstā, bet drusku negaidīju, ka tas skars mani individuāli, un tas ir noticis nosacīti strauji. Tādā ziņā, ka es mirt vēl netaisos, un ar šo pasauli komunicēšu vēl apmēram tikpat ilgi.