bērnumātes

jūtu, ka uz mani sāk attiekties tas par to, ka bērnumātēm un bezbērnumātēm nav pa ceļam. man te divas gabalas tādas. bērnumātes, tobiš. vienai jau gatavs, otra gaida. pēkšņi viņas ir pasaules centri. katra savas pasaules, protams. un es pa vidu. principā man būtu vienalga. varu arī paiet malā. bet es tak - juhū, visa no sevis priecīga - gatavojos ciemos iešanai un sagādāju mazajiem tur viskauko. jo tā kā likās, ka pie vienas tūdaļ būs jāiet raudzībās, bet otrai apsolīju mikimausa ausis no parīzes. tak pirmā nekādi nevar atrast laiku manam apciemojumam. a jūs paši zināt, ko nozīmē ierasties pusgadu par vēlu pie bērna tajā vecumā. es jau gan ar rezervīti, protams, iegādājos dāvināmos objektus. bet ko var zināt, kādi kuram tie augšanas tempi. otrai iestājusies māņticības lēkme un nepieņem neko, kas saistīts ar mazuļiem. vārdsakot, esmu mazliet apbēdināta. nebiju domājusi, ka tā izvērtīsies. sak, tupi, mučeņica jevlampija, ar savām dāvanām uz akmeņa, kamēr mēs izvoļim tevi pieaicināt.

vot, palika sevis pavisam žēl. iešu pastrādāt.