šokoatskaite
pakļaujoties pateicoties sabiedrības spiedienam atbalstam, es vakar stāvēju pie plīts. diemžēl nevarēšu jūs iepriecināt ar piedzīvojumu stāstiem, jo izpriecās jau netika izmantoti nekādi īpašie rīki. nu, teiksim, blenderis varētu darīt daudz prieka. bet tas nepiedalījās. šoreiz viss bija mierīgi. es pat iztiku bez traumējošās tvaika peldes! mājās atradās čuguna fondū (fondī? kā oriģinālā izrunā, sasodīts?) katliņš. oj, nu, tajā var makten eleganti kausēt šokolādes tā un šitā. baltas un melnas. aha. sabēru klāt gandrīz visu, kas bija plauktā. visādus tur kanēļus, piparus un eee... kā, dēm, to riekstu sauca... aa, muskatrieksts! jā, to arī klāt. vidēji centīgi sasmalcinātas mandeles arī. galu beigās baltā šokolāde vairs nebija tik šķebīgi salda. bet rūgtā likās pārāk rūgta, tāpēc piebēru cukuru. tas gan, nelietis, neizkusa. tāpēc tagad man ir šokolāde ar saldu kraukšķi. vienu lietu gan es nevarēju izdomāt. kā to šķidreno masu lai dabū tajā sasodītajā BUMBIŅĀ?! tāpēc man bija nevis šokolādes bumbiņas, bet šokolādes kaut-kas-nenoteiktas-formas-vairāk-plakans-nekā-apaļš. tomēr, varbūt tā arī nemaz nav slikti, jo šo ekshluzīvo formu var vieglāk dabūt mutē un sakost. vārdu sakot, o, mai gād, es pārvēršos par kaut ko tādu!