izlasīju es to šainingu. slēdziens tāds. kubriks tajā savā fiļmā visu ir pagalam pārtaisījis! grāmatā, piemēram, nav foršo meitenīšu spoku. foršo spoku. nevis foršo meitenīšu. nē, varbūt viņas bija foršas, bet tas netika atklāts filmas gaitā. nujā, toties ir baigi baisulīgi dzīvžogzvēri. beigas arī pavisam savādākās. tāpēc atbildi uz jautājumu, nafig niklsons filmas beigās bija iepihņīts tajā fočenē, neguvu. bet varbūt vismaz uztvēru domu. bet tā, in ženeral, kolosāli. nu, transfērs grāmata-->filma izdevies godam. man liekas, ka niklsons un tā damočka ir bijusi vienkārši perfekta izvēle šito tēlu atveidošanai. a tie asins plūdi, kas filmā tā smuki gāžas pa durvīm iekšā, ar vienu tādu šitādu simbolu apskaidro, kā jūtas mazais puišelis. vārdu sakot, i filma, i grāmata nonāk mīluļu plauktiņā.

tagad pievērsīšos šater ailandam. šoreiz otrādā secībā. vispirms grāmata, tad filma.