mūsu draudzīgais kolektīvs agrāk ļoti aktīvi atzīmēja jubilejas. vārddienas, kāzas un dekrētus arī. janvāris, piemēram, mums pagāja vienos priekos, jo daudz svinamdienu. tai skaitā arī manējās. savā ziņā jutos atvieglota, kad janvāris bija beidzies. jo tas nozīmēja, ka veselus 11 mēnešus man nekādu stresu par galda klāšanu vairs nebūs. jo man, kā jau plīts darbus ne visai mīlošai būtnei, jebkuri jautājumi, kas saistīti ar maltītes celšanu galdā, izraisa zobu sāpes. paši tusiņi mums notika labākajās korporatīva tradīcijās. nemirst.lv savulaik bija makten labs stāsts par pīrāgu ēšanu un vīnogu sulas dzeršanu. mums arī tā bija. neveiklie klusuma brīži. joks, ko katru reizi izpilda viens un tas pats personāžs. "vai ta pati cepi? kāda receptīte?" vienreiz gan bija smieklīgi, jo cilvēks tiešām bija pats cepis. jokdaris bišku apstulba. priekšnieki ar sazvērniecisku ķiķi pa reizei atļāvās uzlikt galdā kādu raudzētu vīnogu sulu. tie bija visneveiklākie brīži. jo manu atteikšanos reti kurš saprata. tu pie stūres? nē?!! ko ta nedzer?

bet šogad košās svinības kaut kā apsīkušas. janvāra jubilāri, es tai skaitā, gan visi vēl cītīgi pildīja savu svētku svinēšanas pienākumu, bet pārējie izlaidās kā vecas sētas. neko vairs nesvinēja. ieviesa jaunu modi gaidīt, lai sveicēji ierodas individuāli. un tad viņiem pretīm izsniegt konču.

tādas, lūk, izmaiņas. nez, kas notiks tālāk. iespējams, končas apsveicējiem būs jāņem pašiem līdzi un tad pie jubilāra galda svinīgi jānotiesā.