fjokla atgādināja par traucētājiem publiskās vietās. es vispār agrā jaunībā* biju neaprakstāmi kautrīga un publiskās vietās tikai mulsi smaidīju un mirkšķināju acis. nevarēju pat labdien pateikt, kur nu vēl aizrādīt kādam. reiz kīnoteātrī abas ar draudzeni vērojām kādu šaušalīgi asarainu filmu. varbūt, ka titāniku. neatceros. bet aizmugurē pārītis spaidās. tikko puisis meitenei pirkstu piedur, šī spiedz "pēter, beidz!" un tā labu laiku. tādos apstākļos, protams, vērot var tikai bojevikus vai filmas par pasaules galu, nu, kur visi tiek normāli atskaldīti, bet ne jau kaut ko saldu vai sērīgu. tā es neizturēju, griezos uz riņķi un arī palūdzu pēterim beigt. jaunieši bija mērenā šokā, rāva plaušās gaisu un mēģināja ķiķināt, bet tālāko, lai ko viņi tur darīja, viņi darīja klusām. viss. laimīgas beigas.

* tas ir ap gadiem 20