Multifunkcionāla komunikāciju ierīce

Mani kollēgas mērījās telefoniem. Vienam aifōns, otram kaut kas švakāks, tomēr cenā virs simts latiem. Tā ka tomēr kvalificējas smalkā kundziņa statusam. Tieši šajā laikā manam mazcenas telefonam noplīsa tāda īpaši svarīga lieta kā fotokamera un nācās kaut ko darīt lietas labā. Cik nelāgi. Tagad visi droši vien domā,  ka es taisos pakaļ.

Atkāpei. Es agrāk noliedzu mikroskopisku fotokameru ievietošanu mobilajos telefonos, jo uzskatīju to par fotoaparāta piesmiešanu. Bet no progresa jau neizbēgsi un tāpēc arī man pēkšņi bija mobilais ar kameru. Un tad es atklāju, ka ir tik burvīgi kavēt sev laiku, fotografējot vienu un to pašu ielu dažādos gadalaikos. Gluži kā viens mākslinieks, kas to tik vien darīja kā zīmēja viskauko dažādos gada un diennakts laikos. No viņa iedvesmojos, aha. Bet tā kā otu vicināt nemāku, tad ... nujā... atgriezīsimies pie stāsta

Un vēl manai mobilajai fotokamerai bija tāda nejauks ieradums prasīt pēc lādētāja reizi dienā. Pat tajā dienā, kad vienīgais darbiņš ir bijis no rīta paskandināt modinātāju. Bet, salīdzinot ar fotokameras bojājumu, tas, protams, bija pilnīgs sīkums.

Tātad gāju arī es pēc Jauna Telefona.

Baigi iegrābos.

Tas ir dārgāks - veseli 9 lati nevis 1. Un tas ir GLANCĒTS! Uz tā paliek nospiedumi no skatiena vien, nemaz nerunājot par ņemšanu rokās. Pilnīgs ārprāts! Un es taču neesmu tik tīrīga, lai pucētu telefonu vairākas reizes dienā. Un vispār es nevaru iedomāties bezjēdzīgāku lietu kā telefona pucēšana.

Stulbākais ir tas, ka visādi citādi jaunā mantiņa ir itin jauka. Tajā pat ir veselas 3 defaultās spēlītes. Salīdzinot ar iepriekšējo, kurā bija tikai viena.

Tā ka es tagad kādu laiku būšu ar jaunu, bet šmucīgu telefonu.