kaut kur pa vidu starp mājām un botānisko dārzu ir krodziņš 'ibērija'. nesen tam blakām parādījās ģipša gruzīns. nez, varjaubūt, ka tas nav tieši no ģipša. varbūt no betona. bet man gribas domāt, ka ģipša. tas ir cilvēka augumā, skaistām ūsām un rokās tur taurītei līdzīgu priekšmetu. pirmajā dienā ģipša gruzīns bija pavisam tīrs un balts. kā tautumeita. kā sniegs kalnu galotnēs. kā ar dosju mazgāts krekls. tagad viņa seja un rokas ir ieguvušas tādu kā miesaskrāsas tonējumu. patīk man tas gruzīns. gaidu, kad viņa ūsas kļūs koši melnas.