ratatoska ([info]ratatoska) rakstīja,
@ 2019-07-31 08:37:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vakar tikos ar bijušajām kursabiedrenēm. Krasta lidiņā. Ar E. mēs tiekamies vidēji reizi mēnesī, ar V. - reizi gadā. Pateicu, ka taisos iet prom no psiholoģijas. Vairs neko klāt nemācīties, neuzkrauties sešu gadu terapijas studijas Viļņā, neapmeklēt pasaku terapijas kursu augustā, vārdu sakot, pat par supervīzijām šaubos. 
Nozarē nenormāls bardaks, gada laikā joprojām sertifikācijas komisija nav pat paziņojusi lēmumu, vai es (un vēl 1200 psihologi) esmu sertificēta, bet ne jau tas ir iemesls. Arī ne skolas/bērnudārza alga ir iemesls. Arī ne darbu sadrumstalotība, katru dienu citā iestādē. Man ir 40 gadu, un kopš 2007. gada esmu bez pārtraukuma bijusi kādā mācību procesā, jo visu laiku neesmu jutusies gana cienījama un kompetenta. Nu man ir 40 gadu, pēc mēneša 41, un esmu dabūjusi mēnesi atpūsties no visa, kas saistīts ar psihes bioloģiskajiem procesiem, kognitīvajām funkcijām, izpētes profillapām un terapeitiskajām pieejām. Pat feisbuks ir puslīdz turējis muti ar visiem miļards kursiņiem-šmursiņiem ("apgūstiet stresa menedžmenta metodes, kas palīdzēs jūsu klientiem regulēt emocijas - "emociju ritenis" tikai par 150 eiro trīs stundu seminārā!") 
Šis nav ilgi, lēni briedis. Vēl jūnijā es ar entuziasmu piekritu vadīt semināru ciklu, domājot par to, kā tas vairo atpazīstamību, kas man būs vajadzīga privātpraksē. Bet jūlijā es atpūtos, tikai tulkoju un darīju to, kas man patīk (Oblivion, Minecraft, siltumnīca un viens sviestains izšuvums). Un pa jūliju pēkšņi atklāju, ka tomēr māku atpūsties. Ka man nav nepieciešams nemitīgi kaut ko rosīties. Un ka man tomēr, izrādās, ir vesels lērums visādu sapņu un lietu, ko vēl gribas dzīvē pagūt. Un tās nav ērti savienojamas ar četrām darbavietām un nemitīgām mācībām. 
Skolā es vēl šo gadu palikšu, tur janvārī akreditācija. Bērnudārzā ir jauki, tur arī vēl šogad nomarinēšos. Komisijas statūtos esmu klīniskais psihologs, lai gan reģistrējos tikai izglītības jomā, tā ka tur, cerams, varēšu tā taktiski izslīdēt laukā līdz ar 2020. gada sākšanos. Smilšu terapijā vēl gads ar astīti jāmācās, to es pabeigšu, tur man patīk. Montesori divgadīgo kursu, kur esmu pieteikusies, neiešu. Ja LMST apmācību segs valsts, tad vēl rudenī iziešu. Uz supervīzijām negribu, tur drausmīgi pilina uz smadzenēm, tā tomēr nav kolēģu sirsnīga atbalstīšana, tā ir konkurentu turēšana acīs. 
 Dīvaini, 12 gadus esmu bijusi līdz ausīm psiholoģijā. Vismaz pēdējos septiņus gadus neesmu nevienu "normālu" grāmatu izlasījusi, man pat tualetē mūžīgi stāv vai nu kaut kas par garīgās veselības traucējumiem, vai par grupu dinamiku, vai par skolām. Tas ir ļoti dīvaini - vienā dienā tevi ļoti interesē viena joma, bet otrā dienā pēkšņi tas viss sāk krist uz nerviem. Pirmo reizi man vismaz vairs nav sajūtas, ka nu ir steidzami jāmeklē kaut kas jauns un tajā jārokas līdz doktora līmenim. Man jau ir vismaz divi olu grozi, ar kuriem es vienmēr iztiku sev nopelnīšu. 
Nē, īstenībā tas ir briedis lēni. Rakstot šo bezgalīgo palagu, es saprotu, ka faktiski tas nemaz nav pēkšņi. Ir konkrēti iemesli. 
1) strādāju par psihologu 5 gadus (par tulkotāju 23), sāk zust entuziasms un interese, esmu sevi pierādījusi, zūd izaicinājums; 
2) Artūrs labi pelna, man nav jāvelk vienai četru faktiski pieaugušu cilvēku iztikšana, tātad varu atlaist vajadzību visu kontrolēt, lai justos droši; 
3) līdz ar bērnu izaugšanu man ir iespēja padomāt un papētīt, kāda es esmu un kas man pašai patīk - ar savu psihologa pieredzi un treniņu, un pašterapiju varu arī aizstāvēt savas intereses; 
4) ja pirms pieciem gadiem jutu, ka līdzšinējais darbs vienatnē man apgrūtina iekļaušanos kolektīvā, tad šobrīd esmu secinājusi, ka neesmu kolektīvu cilvēks un negribu iekļauties; 
5) visvairāk krīt uz nerviem tā izkrišana no normāla cilvēka statusa un būšana nemitīgā "pilnveidošanās un izaugsmes" gaisotnē. Mana feisbuka lente, omg. Ko nozīmē, ja tev feisbuka draugos ir ap 50 psihologiem un bars jauno māmiņu. "10 pazīmes, ka bērns ir gatavs skolai." "Nost ar līdzatkarību!" Kristīnes-om-šanti tulkotie sviesti un kāda tur Kaspara psihoterapijas prakses šērotie apcerējumi. Uģis Kuģis ir mūsos visos. Aizej uz tusiņu, iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, un kāds noteikti pateiks: "Jūs tikai dzērumā ar viņu nerunājiet, viņa ir psihologs, noteiks diagnozi un aizsūtīs uz Tvaika ielu." Un tad tas pats brīdinātājs pēc pusnakts nāk pilnīgā ķitē stāstīt par savu depresiju vai pusmūža krīzi, un saņem mani ķīlā uz stundu. Tiesa gan, es nezinu, vai ir iespējama dzīve pēc psihologa darba. Vai man varēs būt normāli, parasti uzskati un reakcijas. 
6) psihologa lomai ir neskaitāmi ierobežojumi. Tevi nekad nedrīkst redzēt dzērumā vai stulbi uzvedamies. Tu nes visas profesijas godu. Mums jau pirmajā kursā pateica: "Ja jums patīk bārā dejot uz galda, jūs to vairs nedarīsiet nekad." Ir bezgalīgi ētikas noteikumi, kas ļoti daudzas situācijas paanalizējot parāda kā dilemmas. ASV ir pat vēl stingrāk, tur stingri neiesaka psihologiem un vēl jo vairāk terapeitiem rēgoties soctīklos. Tādi nozares grandi arī Latvijā bieži izvairās no soctīkliem un nekad nekur nepublicē savas privātās dzīves ainas, jo klientam ir svarīgi uztvert terapeitu kā tukšu trauku, kurš atrodas noteiktā laikā un noteiktā vietā tikai viņa labā. "SiSiDra" kadrs "te mēs ar draudzeni sauļojamies" var traucēt terapeitiskajām attiecībām. Liekas, kas gan tur tik grūts - sevi turēt rāmjos un neizpausties citos veidos, bet mani tas ir bezmaz sapinis. Gadus septiņus pat neuzdrīkstējos blogot, rakstīt internetā, paust viedokli, komentēt, jo klienti var izlasīt un sajusties aizskarti. (Tagad kā noraušos no ķēdes, kā sākšu labot "nēesmu" feisītī...)
7) man bija ilūzija, ka psihologi šķūrē naudu šķipelēm, bet pilnīgi visi, ko es pazīstu, kaut kā knapinās. Man nav privātas informācijas par pašām, pašām zvaigznēm, bet faktiski tas ir dārgs hobijs. (Man nevajadzēja 12 gadus mācīties, lai to uzzinātu, to mums pateica jau bakalauru 2. kursā, bet es kaut kā domāju, ka būšu mega izņēmums.) Kad pateicu vakar draudzenēm, cik varu nopelnīt tulkojot, ja ir labi tarifi un normāla noslodze, viņas bija šokā. Viena no viņām ir paralēli arī klases audzinātāja. Viņa sūdzas, ka tad, ja klase ir maza, viņai piemaksa par klases audzināšanu ir 50 eiro, bet, ja liela, tad ap simtu. Es tādas svārstības simta robežās savā budžetā vispār nejūtu, bet to es viņai neteicu, tikai kārtējo reizi biju šokā, ka cilvēki tiešām gadu desmitiem mēģina izdzīvot ar skolu algām.
8) bet šito nevienam nesakiet - man nav iekšējas, nesatricināmas pārliecības, ka no mana darba ir jēga. Diagnostika - jā, tur es esmu monstrs, esmu uztrenējusi skilus un mācīšanās traucējumus varu noteikt ar aizsietām acīm, bet kaut kādas emociju kontroles konsultācijas, sociālo kompetenču treniņi, preventīvs darbs uzvedības problēmu novēršanai, antimobinga pasākumi - nu tur man vēl būtu jāredz pārliecinoši, korekti veiktu pētījumu efektivitātes apliecinājumi. 

Gan jau šis viss ir pārejoši, gan jau atkal saskatīšu kādu valdzinājumu šai darbā un varbūt atgriezīšos ar privātpraksi pēc desmit gadiem, kad būšu "padzīvojusi sev", izremontējusi māju, paceļojusi, bet pagaidām, ja man jautās iepazīstoties, kas es esmu, es teikšu, ka esmu tulkotāja. Sukulentu entuziaste.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?