| |
[Apr. 8th, 2026|10:21 pm] |
taa "beerniibas ķermena atzīšanās" varētu but ahujenna pieaugšanas ar traumu filma, ja vien to taisītu kāds, kas rubītu jebalpizģēcs un šajā mirklī vajag lēni, un davai neizliksimies artsy pirdieni.
Jāatzīst, pazīst īst, ka skaņa ļoti laba, vēl mazliet un es pasniegtu puķi.
Bilde dirsā, ritms dirsā. ideja lieliska, izpildījums cringe vljeeh.
Bet galvenais kas mani besī ir bilde un ritms. Un tas ir nomācoši darbos ko rāda no jaunajiem pa TV.
Es nesaku ka nevajag rādīt, vajga un visu, tas vairāk ir mundrinājums, lai saņemas, latiņa ir kur kakle jālauž ja. m a z u m s k o, moš gadīsies uzhujārīt ko labu. |
|
|
| Kino kā dzīve |
[Apr. 8th, 2026|08:21 pm] |
Mani vienmēr ir mulsinājis un fascinējis jautājums par to, vai mežā koks nokrīt ar skaņu, ja apkārt neviena nav. Es sāku saprast, ka man tie ir tie ikdienišķie brīži, ko mēs piedzīvojam blakus kādam, kuru personiski īpašie brīži nekļūst par publiskās apziņas notikumu. Tanī ir kaut kāda fascinējoša mistērija, ka es varēju būt blakus kādam nozīmīgam brīdim, un tā arī par to nekad neuzzināt.
Es biju aizgājis uz filmu visgarlaicīgākā kinoteātrī, lai pustukšā zālē pārbaudītu, kā es jūtos par special thanks sadaļu filmas beigu titros. Turpinot meža metaforas, lai uzzinātu, kas atrodas aiz meža, ir jāiet mežā iekšā. Daudzi, baidoties no tā, ko viņi mežā sastaps, mēdz izlikties, ka meža nemaz nav. Man noteikti piemita paradums izvairīties no lietām, kas varētu izraisīt sarezģītas emocijas, un arī šoreiz es gandrīz noignorēju šo filmu, bet tad uzdūros vienas intervijas fragmentiem, un nolēmu pārbaudīt, kas tad man tur dziļumā vēl mājo.
Uzreiz atzīmēšu, ka šis nav un nevar būt filmas māksliniecisks vērtējums. Ši filma man ir bijusi klātesoša kādā dzīves posmā vēl pirms tās tapšanas, un man ir daudz personisku jūtu par to. Es zināju, kas mani tajā kaitinās, un neesmu kļūdījies, maigi sakot. Kas bija mazliet lielāks pārsteigums, ka tā spēja arī brīžiem sāpināt. Beigās es tajos garajos titros savu vārdu tā arī neieraudzīju, kas no vienas puses bija stulbi, no otras - uz to brīdi es jau biju pilns ar visādām citādām emocijām, un nu jau bija mazliet vienalga.
Lai vai kā, visi personāži ir izdomāti, un visas līdzības ar īstiem cilvēkiem ir tikai sakritība. Dažādu cilvēku uztverē un pieredzē mēs esam diezgan dažādi cilvēki, un es drošvien pats savu pagātnes es varētu vairs nepazīt un nesaprast. |
|
|