es neprotu likt dzīvei griezties ap sevi. tas daudz ko izskaidro, bet nekādi nelīdz.

man šķiet es zinu, kāda ir elle, kurā nonāk pēc dzīves beigām. tur visas tava mūža (iespējams arī visu iepriekšējo mūžu) sliktās, ļaunās, zemiskās domas tiek izceltas apskatei un ne jau šādai tādai apskatei - tās visvairāk redz tieši tie, kuriem visvairāk nevajadzētu tās redzēt.

un jā, es domāju sliktas, ļaunas, zemiskas domas. es nonākšu ellē.

tu cilvēks gadiem ilgi sevi meklē, bet tiklīdz atrod, žigli centies pazaudēt. kaut kas tajā visā nav pārdomāts.

nez, tas ir vecums, kas pielej pauri pilnu pārliecības, ka jaunu dzīvi sākt sen jau vairs nav iespējams?

būšu laikam beidzot pamanījusi, "ka tās ir elles ugunis, nevis aizejošā vilciena lampiņas".

brr, šitā aplipt ar dzīvi, ka ne izķepuroties.

pat ja man ir kādreiz bijis kāds iekšējais starojums, tad tagad viņš viss ir izstarots un nekas nekas nav palicis.

sekojot martcores infernālajiem domugraudiem™ .exē, uzdūros kādam pavisam citam, taču ļoti aktuālam citātam: Профессионализм — это когда ты не можешь делать свою работу плохо, просто потому, что не можешь. Когда ты в принципе НЕ УМЕЕШЬ халтурить. Наверное, одной из основ этого «неумения» является банальное самоуважение. (Виталий, Харьков, Украина.)

pēc šādas definīcijas es i drūmākais profesionālis. varu rakt, varu nerakt, bet slikti rakt nevaru. (tie, kas tankā, drīkst 'rakt' aizvietot ar 'tulkot')

ehh, the grasis is always greener on the otra puse.

manī ir iespējams iemīlēties. bet mīlēt, nu tā pa īsto un mūžīgo - nea.

ziniet, man ne vienreiz vien ir gadījies apdomāt, ko es iesāktu, ja man būtu iespēja nospiest to sarkano podziņu, kas garantēti iznīdētu visu cilvēci. jo cilvēce taču ir šīs planētas ļaunākā kaite. ka nepārmetas vēl uz citām arī.

nu lūk, es zinu, ka veselais saprāts diktētu 'spied podziņu un viss beidzot būs labi', bet ko viss pārējais? un kas uzvarētu...

upd: tas nav nekāds niknums, nedz arī naids pret cilvēci. tie ir vēsi prāta apsvērumi.

protams, tas atgādina 'pasaules galu pulksten astoņos vakarā'. jā, ja man tai brīdī vagoniņā ar sarkano podziņu iesūtītu mazu kaķēnu, veselais saprāts varētu iet ieskrieties :) bet nu domu jūs taču sapratāt?

heh, cik tomēr naivi no tāda 'kretīna manā vecumā' cerēt, ka no saviem dēmoniem var paslēpties draugos, ierušināties ieritināties ietīties kaut kādā mistiskā siltā mīļumā. pati vien vainīga, nav ko nolīst dzīvot dziļos laukos (tā ir rūgta ironija, ja kas) tā ka nekad neviena nebūs pa rokai, ja nu kas atgadās. dvēselē atgadās.

dzīve - tas ir sīkums. uzdzīve - lūk tā jau ir lieta.

stabilitāte dzīvē? bet lūdzu. stabili sūdīgi.

nu nav no manis nekāds strādātājs, nav. slinkot - lūdzu, vienmēr laipni. plāno galdiņu urbt un degunu urbināt - bet protams, ar lielāko prieku. nodarbošanās sfēru mainīt - nespīd, ko neko citu es neprotu, vismaz tik labi ne, un, godīgi sakot, arī neinteresē mani nekas cits. tātad norakstām uzreiz, un miers mājā.

iemīlējušos pārīšus vajadzētu izolēt no pārējās sabiedrības. ar viņiem taču neko nav iespējams sarunāt, tik pārņemti viens ar otru, ka knapi atceras, ka nenāktu par sliktu elpot un ēst. pašiem viņiem arī būtu labāk, visi viņus liktu mierā.

bet galvenais, mīlīši, atcerieties, ka kopdzīve lēni, taču neatgriezeniski nogalina mīlestību. kaut gan ar augstākminēto tam nav pilnīgi nekāda sakara. tā vienkārši ir.

kārtīgs saimnieks ceļas sešos no rīta sniegu šķūrēt.

liderīgs saimnieks sešos no rīta nošķūrē sniegu un tad iet gulēt.

hrestomātisks mudaks a.k.a. rasbainieks šķūrē sniegu kaut kad pēc septiņiem, tad apēd ābolu un izdzer tēju, un brauc uz pilsētu iepirkt virtuves stuffu vakarā gaidāmajam pasākumam, tikām štukodams, kurā datumā būtu labāk iet gulēt.