jau kādu nedēļu reizi dienā atgriežos pie
viena sava puksta, ko rakstīju pagājšgad ap šo laiku. un brīnos, cik daudz pa šo laiku ir mainījies. iepriekšējos gadus man bija grūti atšķirt, visi vienādi. šajā gadā esmu nomainījusi pilsētu, par 80% nomainījusi darba sfēru, pilnībā nomainījusi darba ritmu, trīsreiz iemīlējusies un vienreiz piedzīvojusi pasaules galu. un divreiz izpildījusi visā mūžā vienīgo jaungada apņemšanos vēl no 2005.gada.
bet paredzējums, ka šogad būšu atkal pilsētas meitene un čīkstēšu par to pašu ko pārējie, izrādījies garām. man joprojām ir interesanti lasīt, kā ļaudis lauž šķēpus par ziemassvētku jēgu un bezjēgu, pirkšanos un pārdošanos. un joprojām to lasu no malas. mani pašu skar tikai tas, ka būs daudz brīvdienu (arī ievērojams jaunievedums manā dzīvē), un tajās vientulība ir jūtama daudz skaudrāk nekā darbdienu īsajos vakaros.
jaungadā arvien vairāk sliecos uz ballītes rīkošanu "
visiem tādiem pašiem". tā var izdoties priecīga, tā var izdoties skumja. var arī izrādīties, ka svinētāji esam tikai mēs ar rūdi. seržants pipars un viņa klubiņš.