tad vēl es vakar biju īstā mūsdienu andergraunda koncertā. uzrīkots par godu 3 jaunkundžu (ja nemaldos) dzimšanas dienai. viņām palika kādi 17, ne vairāk. vispār, kad mūsu kompānija iesoļoja koncertzālē, apmeklētāju vidējais vecums momentā dubultojās (tam noteikti bija tiešs sakars ar to, ka svenskterroram palika bez viena gada tridcatņiks). koncertzāle bija visnotaļ ekskluzīva - kaut kāds bērnu un jauniešu mazcentriņš vecrīgā, blakus arsenāla hedkvōrteriem. ieeja ar ielūgumiem, kurus neviens nav ne acīs redzējis un arī nekontrolē, jo jāsvin taču. tiesa gan, kad mēs jau taisījāmies doties tālāk, viena no jubilārēm atskārta, ka neaicinātie bārdainie tēvoči, kas garlaikoti vēro koncertu, varētu gribēt par apmeklējumu maksāt naudu. taču bārdainie tēvoči, dabistiski, bija citās domās.

starp citu, lai cik bezjēdzīga un nekavējoties izbeidzama man liktos 99% "jauno andergraunda grupu" (lasīt ar visu pieejamo sarkasma rezervi) eksistence, viens kolektīvs mani pārliecināja. dāmas un kungi, uz latvijas lauku pankroka skatuves ir kāpušas jaunas zvaigznes, grupa no kandavas, vārdā kukaiņi. spēlē kārtīgu pure punk, spēlēt nemāk, kā jau tas pienākas, harizmātiskais līderis preslis patīkami izceļas citu harizmātisko līderu vidū. turklāt viņi ir uztaisījuši arī simpātisku the ramones kaveru. un viņiem ir hīts, kas jau nākamnedēļ (viņi 5.janvārī spēlē zabadakā) šajā pasaules nostūrī aizies uz urrā un ieies folklorā - piedziedājums satur vārdus "kuldīga! kandava!", bez tam ir lipīgs.

kā jau deklarēju pirms kāda laika, kandava is the next big thing.