Comments: |
mums jau tas asiņainais sports
asiņainais sportiņš no malas visiem patīk, arī man.
konkrētās situācijas razklads gan omerziķeļnijs visnotaļ. a ko padarīsi.
Man jau nu liekas, ka ir lielāks funs (cik nu te vispār var runāt par funu), zināt cibiņus dzīvē, bet pašam būt more or less anonīmam.
Es, piemēram, minimāli, bet tomēr zinu dzīvē gan martcore, gan rasbainieku, gan vairākus citus, bet dabiski, ka to tā kaut kur īpaši klāstīt ir diezgan pī. Pirmkārt jau, kuru tas interesē, atskaitot tos, kuri paši vārās pa cibu! ;P Bet pamatā jau - ja pats cilvēks nepublicē savu FIO un neafišējas, tad to vāvuļot apkārt protams ir моветон.
hm. es zinu, kas Tu esi, es zinu, kas ir Martcore... un es vairs neatceros, kā sanācis, ka es to visu zinu... Noteikti, neviens man to nav teicis. Vnk ir lietas pēc kurām var viegli atpazīt cilvēku - draugu pulks, interešu sfēra, dzīves vieta, dzimšanas gads; tāpēc, manuprāt, anonimitāte cibā ir fikcija ;-) Tā principā nav iespējama. Līdz ar to, es nesaredzu uztraukumam iemeslu.
par anonimitāti-fikciju pilnībā piekrītu. es cibā arī ne sevišķi slēpjos, nedz arī īpaši afišējos. viena lieta ir tas, ka tu cilvēks, cibas informācijas telpā apgrozīdamies, atskārt, ka lūk šis cibiņš ir paziņa, šis - sens skolasbiedrs, tas savukārt ir pazīstams rakstnieks utt. un pavisam cita, ka pa pasauli staigā dzeltenās preses okšķeri un klārē (visdrīzāk jau savai mērķauditorijai, jo kurš gan cits viņus ņems pierē): lūk varbūt vēlaties palasīt pazīstamā rakstnieka x dienasgrāmatu? un ziniet, turpat raksta lūk arī žurnāliste y, publiciste z un mūziķis t, patiešām privātas lietas, iedomājieties tikai. nē nu labi, patiešām privātas lietas raksta zem atslēdziņas vai actiņas, bet domu gan jau saprati. | |