O! Burvīgs jautājums.

Gaišajās dienās es visatāda, meditēju un fokusēti daru darāmo, jo man patīk un iet un viss labi,
izdomāju rewardus un pauzes un neizšķīstu tūkstoš niekos.
Sliktajās dienās mani motivè vien:
- kauns piečakarēt;
- kauns atdot sūdu;
- čungurs.

Pavisam sliktajās uz visu ir pajāt un ja vien pašas saprāts nav izdzisis un tuvākais ir vērīgs, tad tās dienas es nokāpju no radara, savācos un rebootojos vai nu uz labajām, oder “normālajām”.

Bet radošs darbs, tur šitais ir NORMĀLI un tā jābūt un neslāni sevi. Par daudz tajās krokās sadzīts, jāizrubî trokšņi: vai nu ar Kanta metodi vai meditīren.
Smadzenes nav virpa, negriež no 9-17, mēs neesam “produktīvi”, varam būt vien “efektīvi.”

(Reply to this) (Thread)

paldies

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, nu es vēl padomāju un daudz ko atcerējos- vismaz es, pirmajos frīlancēšanas gados ļoti centos "darīt vairāk/daudzāk/visu" un "darīt visu laiku", apgājos pret to visu procesu kā pret mehānisku darbu, kur es sacenšos ar nezināmiem "citiem", kuri "noteikti ir ātrāki par mani."

Tas pārgāja, bet nācās arī pārdefinēt to saņemšanos/motivāciju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu labi, tajā posmā jau es arī vairs neesmu, un labi, ka tā

(Reply to this) (Parent)