nu jau tāda kā tradīcija – pirms ļotenes kaut ko svarīgu vēl izdarīt astoņos no rīta
viņnedēļ (tas bija viņnedēļ? pēc sajūtām – pirms miļōns gadiem!) mēs ar miju pirms lidošanas uz mekongas deltu no rīta vēl jozām uz bambusu dārzu
saigonā gājām mijas pēdējo rīta kafiju dzert
šorīt fukuokā ar bao plēsām uz tirgu, jo mēs bijām aizmirsuši apēst alū sutināto krabi, un to nu reiz pirms izlidošanas bija jāpaspēj brokastīs
bao, izbijušais lielpilsētas pleibojs, kā viņš pats sevi sauc, nebrauc vis ar skūteri, viņam ir reāls mocītis, riding fast and hard, visiem garām, ausis plīvotu vien, ja nebūtu lielā kaska galvā
mēs pat pa vecās lidostas skrejceļu izlaidām, kā tur var atvilkt!
bet vakar mēs paši ar kicīti arī beidzot pieradinājām skūteri, braucienam uz džungļiem pēc augiem dārzam un uz pastkartīgo jūraszvaigžņu bīču ar skatu uz kambodžu, pa šosejām, meža ceļiem un irdenām jūrmalas smiltīm, no tām man ir visvairāk bail
bet varu ziņot, ka mijas&dūras liktenīgo tiltiņu pārvarējām, un visus trīsdesmit pārējos arī
fukuokā laikam jebkurš laika posms paiet kā viens elpas vilciens
mēs gan bijām izlaistie pilsētnieki, kuri neceļas agrāk par septiņiem-astoņiem (tas ir kā latvijā gulēt līdz pusdienlaikam), bet ar visu to, tu no rīta piecelies, paspēj pastrādāt dārzā, pastrādāt savus izlaistā pilsētnieka darbus, sajusties nemērā akomplišēts, un tad atjēdzies, ka pulkstenis ir tikai vienpadsmit, un līdz saulrietam ir vēl septiņas stundas
vispār vjetnamiešu dzīves ritms un attieksme ļ. patīk, un viss liekas tik pašsaprotams
celties ar saullēktu, brokastīs ēst bļodu pho, lielāko dienas maltīti (es tā saprotu, ka pusciba ir jau bijusi vai vismaz pierakstījusies pie mana fizioterapeita, kurš aizliedz visu skaisto dzīvē un stingri iesaka 80% dienas pārtikas apēst brokastīs, lūk, īstena vjetnamiešu dzīves gudrība), vakariņot ap saulrietu un likties gulēt nu vēlākais desmitos
un vēl vjetnamieši raksta latīņu burtiem, nu kā lai viņus nemīl