ak, cik viļņa bija pret mums vēlīga
pēc swans koncerta vietējā āgenskalna tādā kā operetes teātrī pilsēta mūs sevī ievilka un peldināja ahoholā un saviesībā
principā visu nakti pavadījām ar nepazīstamiem lietuviešiem, kuri mums neļāva maksāt par dzērieniem
vienīgais, ko es drīkstēju nopirkt pati, bija laikam pēdējā bārā ap pieciem rītā viss sidrs no viņu ledusskapja līdzņemšanai
jo bārmenis ļ. brīnījās, ka man garšo lietuviešu sidrs (zolīds ābolu sidrs, jūs zināt, nezolīdu es nedzeru), un sūkstījās, ka viņam tas sidrs riebjas un tikai aizņem ledusskapī vietu, tad nu es laipni piedāvājos viņu no tā atbrīvot, bārmenis priecājās un teica, lai ņemu par pašizmaksu, tā nu piekrāmēju tarbu, un dzeram to sidru vēl šobaltdien
pēc pēdējā bāra vēl ar kaut kādu spāņu kompāniju nonācām galerijā+darbnīcā, kur spāņi šņauca balto, un galerijas saimnieks, latvieša mazdēls un gluži vai kalnača dubultnieks pēc izskata, klusiņām un ļoti skaisti spēlēja elektrisko ģitāru apmēram tā, kā to darītu alksnis vai žilde, un ārā bija jākāpj pa logu
un vēl pilnīgi nejauši trāpījāmies pilsētā tieši uz vilnēles upītes krāsošanu par godu svētajam patrikam
ar tādām izdarībām visslavenākā ir čikāga, jo no turienes tās nāk, bet arī citviet iekrāso vismaz pa kādai strūklakai vai kanālam, kāda nu ūdeņu rocība kur ir, un lūk, arī viļņā patriku piemin ar vērienu
( rasbainieka zaļais – coming to a river near you )uz visiem jūsu jautājumiem par tarhūna/absinta fabrikā norautajām blīvēm lai atbild
šissestdienas rītā gāju pa pilsētu, vienkārši plīstot no prieka par to, ka esam atbraukuši uz viļņu