pa ziemu jau biju aizmirsusi, ka ielās var satilpt tik daudz velosipēdistu.

tāpat droši vien nodomāja arī tā sieviņa, kura stāvēja uz bastejkalna tiltiņa vaidēdama un ar nāves bailēm sejā. gan jau domāja, ka nobraukšu. bet es tikmēr domāju, ka nobraukšu tos 4 cilvēkus, kuri vienotā līnijā bloķēja tiltiņu un skatījās uz tuvojošos mani kā auni uz jauniem vārtiem un nekustējās ne pa labi ne pa kreisi.

smalkais plāns atlikt darbu uz mazliet vēlāk, izmēģināt beidzot pumpīti un piepumpēt pakaļējo riepu beidzās ar pilnīgu krahu, fiasko un disko. riepā gaisa kļuvis vēl mazāk, būs ko tizloties visu vakaru. mieru jau nemetīšu, kamēr nebūs piepumpēta vismaz tikpat pamīksta kā iepriekš :)

savukārt krahs, fiasko un disko beidzās ar vizīti pie kaimiņiem (hip hip urā! bestest everest!), tik cietām riepām kā vēl nekad un krustu šķērsu izbraukalētu āgenskalnu līdz pat ķīpenei.

pie bankasskrāpja vienpadsmitos vakarā visi soliņi aizņemti, patiltes un maģistrālās ielas joprojām pilnas velosipēdistu. a man katra apmalīte kā zemestrīce, es taču visu laiku tādām pamīkstām riepām braukāju kā tādā mīkstā dīvānā.